Kaut kad jaunībā biju sev izdomājusi iespējamo dzīves scenāriju - apprecēties ar kolumbiešu kinorežisoru (vārdā Hosē Mario da Sančess, piemēram), kurš taisītu bezgalīgus seriālus, un uz kādiem trim gadiem pārcelties dzīvot pie viņa, sniegbaltā vai zemeņsārtā mājiņā ar lielu balkonu un papagaiļiem pilnu dārzu, kaut kur Bogotas apkaimē. Pēc tiem trim (vai varbūt piecim?) gadiem man noteikti būtu apnicis kārtējo reizi pārsteigt Hosē Mario krūmos vai gultā ar kādu no seriāla aktrisēm, es būtu, kliedzot "HIJO DE PUTA!", saplēsusi vismaz četras vīramātei donjai Rozalbai piederošās servīzes, un, pagrābdama līdzi vienīgi savu mazo, melnmataino meitiņu, atgriezusies Eiropā.
Žēl, ka es tā neizdarīju pirms kādiem gadiem desmit. Varētu tagad vest bērnu brīvlaikos pie tēva, pati braukt līdzi, sauļoties uz zemeņsārtās verandas, ēst donjas Rozalbas pīrādziņus ar greipfrūtu zapti un klausīties papagaiļus.
Žēl, ka es tā neizdarīju pirms kādiem gadiem desmit. Varētu tagad vest bērnu brīvlaikos pie tēva, pati braukt līdzi, sauļoties uz zemeņsārtās verandas, ēst donjas Rozalbas pīrādziņus ar greipfrūtu zapti un klausīties papagaiļus.