Kurvjzieža kontemplācijas

Varbūt lietderīgi būtu uz laiku izdzēsties, jo negribas nedz līdz ar visiem spēlēt "Vissirslikti, vissirslikti, komēstagaddarīsim, vaimanuvai!", nedz arī ironizēt vai pretimstāvēt?

Visu šo laiku jūtos mazliet neērti, ka tāds stiprs, veselīgs, pajauns un pat nedaudz izlaidīgs meitietis vāļājas pa māju un neceļ IKP, bet gan tērē nodokļu maksātāju naudu. Ik pa brīdim gan pati sev taisnojos, ka tā ir mana pašas nodokļos samaksātā nauda, no kuras daļu saņemu atpakaļ, un ka esmu šo pārtraukumu nopelnījusi, gadiem ilgi sakostiem zobiem darīdama visu ko nepatīkamu, bet sabiedrības atzītu par vajadzīgu. Uz ko sirdsapziņa atbild, ka nodokļu maksāšanas mērķis ir uzturēt večukus, bērnus, grūtnieces, zīdaiņu mātes, invalīdus un citus nespējniekus, nevis ar dzīvi apmierinātus slaistus.
Taču, ieskatoties mazliet dziļāk patiesības aizmiglotajās acīs, saprotu, ka neveiklības galvenais cēlonis ir nevis mana dīkdienība, bet gan neviltotais apmierinājums ar to. Es ļoti labi jūtos, neceldamās pirms rītausmas, neiedama uz dienasgaismas spuldzes apspīdētu kantori un neblenzdama pāri papīru kalniem monitorā. Nevienu datnes rekvizītu, neviena pēc noteikumiem noformējama dokumenta, nekādas daļas gar citu cilvēku lēmumiem, nekādu intrigu, nekādu kolēģu, kuri atstājuši apspriežu telpā netīras kafijas krūzes, cūkas nelaimīgie!
Godīgi sakot, es mazliet jūtos kā no plantācijas izbēdzis nēģeris, kuram ausīs vēl skan uzrauga balss: "Džims ir slikts! Pavisam slikts nēģeris! Džims dabūs ar pletni! Labs nēģeris strādā, un tad viņu baro!"
Jā, es joprojām nezinu, ko darīšu un ko ēdīšu pēc pāris mēnešiem. Reizēm brīnos, kāpēc tas man neliek traukties nakts vidū sēdus un kliegt: “Palīgā!” Es nezinu, uz ko paļaujos – varbūt uz garajā, sūrajā mūžā nobriedušo atziņu, ka problēmas ir jārisina tad, kad tās iestājušās. Un uz to, ka drošība man arvien ir pirmkārt nozīmējusi pasi somiņas kabatā.

Beigšu reflektēt - man vēl jāaiziet uz solāriju un jāpamācās kursiem.

Šodien pirmoreiz cepu omleti, līdz šim nomācošās skolas gadu atmiņas bija slāpējušas jebkādu interesi par šo ēdienu. Ieklapēju bļodā dažas olas, šķiet, trīs, piekaisīju sāli. Piegāzu saldo krējumu - strauji iet uz beigām derīguma termiņš. Iemaisīju dzeltenīgajā pļurā cukīni ripiņas. Uzlēju visu uz sakarsētas, iesviestotas pannas. Uzgriezu pa virsu pāris apkaltuša siera gabaliņus, bagātīgi nokaisīju ar "Santa Maria" Vidusjūras garšvielu maisījumu. Uzliku vāku un ļāvu mērenā karstumā cepties.
Dāmas un kungi! Mani prieksstati par omleti ir radikāli mainījušies! Tas ir lielisks ēdiens, un pēc tam, kad būšu sākusi apmeklet sporta klubu, es to gatavošu un ēdīšu jo bieži!

Un vēl nesen atklāju, ka lēcu virums - ja to gatavoju es, nevis cienījama korsikāņu matrona - tiešām ir labāks par patriarha pirmdzimtību. Atslēgas vārdi ir nedaudz apcepti dārzeņi.

Emīlija sēdēja virtuvē un skumīgi blenza savā bļodiņā, kā gaidīdama, ka tur pēkšņi parādīsies kas garšīgāks. Pēc īsa brītiņa Šarlote, izēdusi savu bļodiņu, palaida atraudziņu, ar ķepu izbrauca caur ūsām un kārīgu spīdumu acīs sāka mest aizvien ciešākus lokus ap Emīlijas trauciņu. Emīlija sarāvās un ar pēkšņi modušos apetīti dažās sekundēs bļodiņu iztukšoja.
Šobrīd uz dīvāna guļ divi paēduši, laimīgi murrājoši kaķi.

Gadus 3 vai 4 neesmu bijusi Nacionālajā bibliotēkā. Arī lasitāja karti esmu kaut kur pazaudējusi, un ņemot vērā, cik šausmīgi biju tur nobildēta, pat negrasos meklēt. Kas man būs nepieciešams, lai atjaunotu savu lasītāja statusu - pase, nauda, vēl kaut kas?

Lepnības gars tomēr paceļ galvu, kad izbijušie kolēģi saka: "Tevis kantorī pietrūkst. Varbūt dokumentos tagad ir lielāka kārtība, toties atmosfēra daudz nepatīkamāka."

Es to izdarīju! Es nopirku sporta kluba abonementu! No rītdienas. Tagad būs jāiet, jo nauda jau samaksāta!