Kurvjzieža kontemplācijas

Ai, cik jauki ir atkal runāt latviski!
Brisele man joprojām likās ļoti glīta savās flāmiskajās cakās un izgaismotajos laukumos, visu gadsimtos vākto barokālo krāšņumu nesdama līdzi. Bet nu mietpilsoniska kā 666 vācu birģeri, kas nu reiz ir, tas ir! Krogi, kas 23:00 jau slēdzas ciet, ļaudis biroju kostīmos/uzvalkos, spodriem apaviem kājās un ādas mapītēm padusēs, pankūku, vafeļu un ceptu kartupelu smarža, pilsēta, kurā neķītrākā iespējamā drāma būtu laulības šķiršana, labi ģērbta un neveselīgi ēdusi pilsēta, kurā viss noiek rātni un civilizēti, pilsēta, uz kuru labprāt es brauktu vēl un vēl, bet kurā nekad negribētu palikt ilgāk par dažām dienām dažas reizes gadā.

Gandrīz visas trīs konferences dienas es kā apburta vēroju vienu valdzinošu musulmaņu meiteni no Īrijas. Es zināju, bet vēl nekad nebiju tuvplānā redzējusi, cik mērķtiecīgi var izmantot tradicionāli sasietu lakatu savas seksualitātes akcentēšanai, tātad tieši pretēji tā paredzētajam mērķim. Visticamāk, bez lakata šī meitene nemaz neizskatītos tik daiļa, viņai bija pat diezgan paraupji sejas vaibsti, kuros saliedējās eiropeīdās un negroīdās rases iezīmes. Taču sarkanā mežģīņu maliņa, kas nosedza pieri, tik lieliski atvizēja viegli iekrāsotajos plakstiņos un lūpu spīdumā, padarot seju meitenīgi svaigu. Tik nevainīga un vienlaikus koķeta bija graciozā kustība, ar kādu viņa mēdza pacelt rokassprādzēs mirdzošo rociņu, lai sakārtotu zelta sprādzīti un neļautu lakatam atraisīties. Tik pavedinoši melnais, caurspīdīgais lakata šifons piesedza(?) ar kulonu rotāto dekoltē. Tik smaidīgi un galanti EK vīreļi metās pakalpīgi ieliet viņai minerālūdeni runu pauzēs,...nu jā, vārdu sakot, sāku apsvērt iespēju šad un tad uzdoties par musulmanieti.

Un vēl es vakarvakarā, no iluminatora vērojot, kā tumstošā Galvaspilsēta pazūd kaut kur zem mākoņa, domāju, cik ļoti man patīk būt gaisā, gravitāciju pārvarējušai, tālu prom no visa, no darāmiem darbiem, no cilvēkiem, kurus mīlu, prom no visa, kas pieder, no visa, ar ko esmu saistīta un visa, kurā esmu iesaistīta. Mirklis būšanai tikai pašai par sevi. Atviegloti vai mazliet skumīgi nopūsties, sagrābstīt somiņā pāris eiro un palūgt stjuartam glāzi vīna.

Dīvaina, nepamatota priecīga nojauta. Itin kā sargeņģelis kniebtu pēcpusē un čukstētu ausī:"Oi, zaķi, ja vien tu zinātu, cik forši būs!" Bet gan jau, ka viņam tikai karstvīns un Ziemassvētki padomā, šķelmim.

Aiz loga bļaustās pagalma kaķi, viņiem pēdējā laikā kaut kādas niknas razborkas, laikam siltāko kaktiņu pārdale. Šarloti tas vienmer ļoti satrauc, viņa auļiem metas pie loga, pieplok rūtij un skatās, skatās, galvu grozīdama - kā tāds ziņkārīgais kaimiņbabulis no kāpņu telpas. Emīlija gan, neizkustēdamās no vietas, tikai atver acis un iepleš tās pusgalvas platumā. Bet pēcāk noskurina ausis, ka gribēdama izkratīt nepatīkamās skaņas.