Un vēl es vakarvakarā, no iluminatora vērojot, kā tumstošā Galvaspilsēta pazūd kaut kur zem mākoņa, domāju, cik ļoti man patīk būt gaisā, gravitāciju pārvarējušai, tālu prom no visa, no darāmiem darbiem, no cilvēkiem, kurus mīlu, prom no visa, kas pieder, no visa, ar ko esmu saistīta un visa, kurā esmu iesaistīta. Mirklis būšanai tikai pašai par sevi. Atviegloti vai mazliet skumīgi nopūsties, sagrābstīt somiņā pāris eiro un palūgt stjuartam glāzi vīna.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
annuskao jā- tvarjcik labi ka tev ir taadas sajuutas :) man visu lidojuma laiku kungjii ir taads kaa mezgls, taads kaa akmens, kuru nespeej izshkjiidinaat pat stjuarta pasniegtais viins... :)
- kriiMan ir labs vestibulārais aparāts.:)