Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien esmu šo to padarījusi.

* Esmu izvilkusi Šarloti no pagraba šahtas, iztrenkājusi viņu pa pagalmu, pamīšus saucot: "nāc šurpu, mazais mīļumiņ!" un "noķeršu to sīko draņķi - nodīrāšu!", kamēr beidzot apdullušais murmulis atjēdzās un sāka atšķirt mani no pārējās Ļaunās, Bīstamās Ārpasaules, lai, žēli pīkstēdams, trauktos pie manis glābiņu meklēt. Kopumā atrakcija mums ilga aptuveni stundu. Ienesta virtuvē, Šarlote uz nervu pamata izrija divas bļodiņas sausās barības, iešāva Emīlijai pa ģīmi un atplīsa klubkrēslā.

* Pēc tam sagaidīju Glābēju, kas izskrūvēja saplēstās lampiņas patronu. Piecas minūtes darba un nekādu asiņu. Labi tomēr, ka pasaulē ir vīrieši. Un ka viņiem ir plaķenes.

( pats trakākais )

Šķiet, diena nav nodzīvota velti.

Jēziņ!!!!!!!!!
Tikko uzzināju, ka sīkais bārdainis "Rīgas Sargos" tomēr bijis Andrievs Niedra, nevis Jānis Čakste! Nu, jā - vismaz sirds mierīga, ka tik brēcošu svēto pīšļu zaimošanu latviešu tauta tomēr nav pieļāvusi!:DDD

Man jau ir panika no Briseles un īgna nožēla, ka esmu piekritusi braukt. Tas pāries, zinu.
Bet šobrīd - ak tu mūžs, kam man tā garlaicīgā eirobirokrātu pilsēta ar saviem slapjdraņķiem, pankūkām un džinglbeļļiem, kam man tā 3 dienu nīkšana konferenču zālē, iespringstot uz anglisku vervelēšanu, fui, fui, fui!
Bet vienmēr taču pāriet.