Kurvjzieža kontemplācijas

Labrīt!
Varbūt šodien tomēr par daiļo? Es mazliet tā kā sabrīnējos, ka vakar nevienam neatradās neko pateikt par Paradžanovu, kuram tomēr vajadzēja būt mazliet pazīstamākam nekā manai necilajai, naudaskārajai personai, bet no otras puses - uz viņa fona, neviens čaklais, pieticīgais un morāli skaidrais laikam neizcelsies tik ļoti...

Ak, bet mentora tonis, klāstot banālas patiesības, dievs sargi, cik tas tomēr ir pretīgs! Un nemana jau to cilvēks pats, to tikai no malas var novērtēt,- tā ka es pati noteikti esmu grēkojusi ne reizi vien, un turpinu, turpinu, turpinu, fui, fui, fui!

Es jau reiz izteicos, ka man nepatīk Cibas vīrišķās daļas bezpersoniskums - visādi tur linki, ziņu atreferējumi ar kompilatīviem mēģinājumiem ģenerēt ko līdzīgu personiskam viedoklim, utml. Meitenēm aiz katra ieraksta tomēr jaušams dzīvs cilvēks ar savām dienas gaitām un emocijām, kas man patīk daudz labāk, neatkarīgi no uzrakstītā formas, stila un vārdu krājuma.

Kad, tikko ielidojusi no Armēnijas, pārrados mājās, kaķi mani sagaidīja priecīgiem sprauslājieniem, patrinās gar kājām un tūdaļ apkrita vēkšpēdus, lai kasu viņu vēderiņus. Šarloti kasīju, šķiet desmit minūtes no vietas, viņa gulēja uz muguras, nekustīga, stīvām, izplestām ķepām, un tikai skaļa, skaļa murrāšana liecināja, ka viņa ir dzīva. Un laimīga.