Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar gāju mājās un sapratu, ka pavasaris ir atnācis. Patiesi, patiesi! Tik vien no melanholijas atlicis kā gļotu pika sūrstošā aizdegunē. Tieši tāds vakars bija, lai ietu mājās, klausītos veco, sentimentālo Koenu with it's very own breath of brandy and death, smēķētu, blenžot mijkrēslī un lasītu ko skaistu vai gudru, ne ta Prustu, ne ta Mamardašvili.
Bet es uztaisīju savus smiltsērkšķu-dzērveņu-piparmētru-medus kokteiļus kā atveseļojošai nūģei pieklājas, un pēc karstas vannas ielīdu gultā ar Mariņinas poketbuku. Arī, ziniet, ne vainas!

Ļikas un Sofiko no vecmāmiņas mantotais dzīvoklis, kurā biju apmetusies Kutaisi, atrodas pašā pilsētas centrā. Jā, jā, tur uzreiz, kad iet gar Dāvida Celtnieka statuju, aiz Dramatiskā teātra, šķērsieliņā pa kreisi. Vispār jau meitenes mantojušas visu divstāvu māju, bet tās apakšējo stāvu šobrīd izīrē ēdnīcai.
Augšējā stāva dzīvoklis lieliski atbilda manām fantāzijām par vietu, kur cariskās Krievijas ebreju jaunuvei dziedēt salauzto sirdi. Milzīgas istabas augstiem griestiem, 19.gadsimta beigu patvāri, 20.gadsimta sākuma mēbeles, klavieres un spoguļi kā vecās filmās, no plauktiem mani vēro svētā Nino un svētā Katrīna, no sienām - iesirmas gruzīnu kundzes, aristokrātiskām sejām un nevainojamām frizūrām. Bibliotēka gruzīnu un krievu valodā, lai man nav garlaicīgi, mājas vīna bundoliņš, lai skumjas nesāk mākt.( ... tālāk ... )

Reiz, staigādama pa Kutaisi, iegriezos kādā kafejnīcā paēst. Kafejnīca liela, ar pretenzijām uz restorāna statusu. Ēdienkarte pie bāra un uz galdiņiem, protams, tikai gruzīniski. Svarīgākos vārdus saprotu (mcvadi, čašašuli, sacivi, hačapuri) izlasīt gan varu, bet, lai paskaidrotu, ko, kādā secībā un daudzumos ēdīšu, manas komunikācijas iemaņas izrādās par vārgu. Oficiante aizskrien un sameklē visadvancētāko bārmeni, kurš mazliet prot krieviski, un zina pat dažus angļu vārdus. Tos tad arī liekam lietā.
- Vai varu dabūt arī glāzi sarkanvīna? - jautāju.
- Pudeli sarkanvīna, ja? - viņš lietišķi pārjautā.
- Nē, glāzi! Vienu glāzi! Pudeli es diez vai tagad izdzeršu.
- Ak, jā, madam... es saprotu...jūs viena ēdīsit...- puisis izskatās pagalam apjucis un nelaimīgs. - Redziet, mēs pudeles vaļā netaisām, ja tās netiek uzreiz izdzertas. Mums līdz šim nebija tādi gadījumi...
- Ā, nu labi, iztikšu ar minerālūdeni, - es atsaku, un puisis ļoti domīgs aiziet.

Pēc maza brītiņa, kad jau esmu sagaidījusi savu lielisko šašliku un sacivi ar baltmaizes pusklaipu, pie manis pienāk norūpējusies iesirma kundzīte. Vai nu zāles pārzine vai kafejnīcas saimniece - tāda svarīga dāma katrā ziņā izskatās.

- Jūs gribējāt vīnu? - viņa man pieliekusies klusi jautā. - Man stāstīja, cik nepatīkama situācija izveidojusies. Varbūt jūs dzersit glāzi "Martīni"? Vai kādu no konjakiem?
- Ai, nē, paldies - es atsaku. - Man negribējās alkoholu, vienkārši esmu pieradusi, kā gruzīnu ēdieni garšo kopā ar vīnu. Bet ar "Bordžomi" arī ir ļoti garšīgi, patiešām.

Dāma nopūšas, nogroza galvu un aiziet. Pēc brīža viņa pienāk pie manis ar vīna glāzi rokā.
- Tas, ziniet, ir mājas vīns, ko mēs parasti viesiem nedodam, - viņa man saka. - Kvalitāte ir laba, bet pārdošanā jābūt veikala vīniem, jūs taču saprotat. Bet šajā situācijā, lai jūs nepaliktu bez vīna, atļaujiet mums jūs uzcienāt - tas būs uz restorāna rēķina.

Tā, lūk, uz klientu orientētu servisu saprot trešajās valstīs...

Vot, besī mani daži cilvēki! No sirds, no aknām, no zarnām! Besī, besī, besī, un neko es ar to padarīt nevaru! Piedod, man Lielā Psaules Māte, es zinu, Tev arī nav viegli!