Kurvjzieža kontemplācijas

Uzmetu lūpu un pažēlojos priekšniekam, ka Lielā priekšnieka palīdze atļāvusies ar mani runāt tā-ādā tonī! Viņš apsolīja "to tā neatstāt". Un tagad es sēžu un jūtos kā maza, kaprīza, ņerkšķīga draņķe.

Tādas sudrabaini slapjas un melanholiskas marta dienas kā šī man nez kāpēc asociējas ar kaut ko japānisku. Varbūt tas sērsnā līstošais ūdens pie vainas?

Reizēm pilnīgi gribas apjautāties - vai biežāk es atgādinu kompleksainu, šņukstošu, iebiedētu radījumu vai pašapmierināti smīkņājošu augstprātīgu maitu. Jo īpaši tādēļ, ka nejūtos ne viena, ne otra.

Dzīvošana vienatnē tomēr ir sasodīti neekonomiska. Veikalā nav iespējams, vai arī ir ļoti grūti nopirkt tik nelielus produktu daudzumus, lai viena neliela izmēra sieviete ar izlepušu kaķi to spētu apēst līdz realizācijas termiņa beigām. Vēl nav gadījies neizsviest puspaciņu nopirkta krējuma vai pusklaipu maizes. Nē, nu maize un citi miltu izstrādājumi man vispār ir no gastronomiskā viedokļa gandrīz tikpat vienaldzīgi kā vara stieples vai plastmasa, taču reizēm uzrodas vēlme kādu laša gabaliņu vai avokado notiesāt, un tad to baudu ar maizes palīdzību var ilgumā pastiept. Bet tā atlikusī visa aiziet baložiem, stulbajiem putniem, kas no rīta minūtes desmit jāpielabina, kamēr trolejbusi viens pēc otra aiziet, bet garāmgājēji uz mani kā absolūtu dīvaini noskatās.
Ar pienu un sviestu tā pati nelaime - tur vismaz kaķis gatavs drusku palīdzēt.
Kā citi vienpatņi šo problēmu risina?

Tie baloži un zīlītes aiz loga tik uzbudinoši! It kā tak zini, cilvēks, ka iziesi ārā, un tur būs vēss, slapjš marts, pelēkbrūnām ledusgabanām uz ietvēm. Bet kaut kādas bērnības atmiņas pēkšņi izsauc smilšu graudiņu halucināciju uz mēles un nobrāzuma sūrstoņu ceļgalos.

Par ko Tu gribi parunāt?