Kurvjzieža kontemplācijas

8. Marts 2007

Krāšņais Kurvjziedis

Navigation

8. Marts 2007

Add to Memories Tell A Friend
Nu ko, Lielā Pasaules Māte - solidarizēsimies?

Add to Memories Tell A Friend
A mums tūlīt būs rīta šampis!

Add to Memories Tell A Friend
Nez, ja tagad būtu tāds baisi tumsonīgs un beztiesisks laikmets, vēl trakāks par pašreizējo - kāds mani būtu gatavs nolaupīt vai nē?

/Jā, rīta šampis ir darījis savu postošo darbu./

Vēl mazliet Gruzijas atmiņu

Add to Memories Tell A Friend
Trīs diennaktis mana apmešanās vieta bija Akhalcikhes viesnīca. Diezgan noplukusi māja, bet gana laba Turcijas pierobežā snaudošai bijušai armijas pilsētiņai, kurā pēc Padomju karaspēka aizvākšanas tikvien palicis kā divi veikali, jau minētā viesnīca, trīs kafejnīcas un pasta ēka. Izsistiem logiem, bet funkcionējoša. No autoostas līdz viesnīcai aizbraucu ar taksi. Nebūtu to darījusi, ja zinātu, ka "otrā pilsētas galā" nozīmē precīzi divpadsmit minūšu gājienu, velkot līdzi smago somu pa slikti bruģēto un vietumis pavirši asfaltēto centrālo ielu. Taču tādas nianses taksists Žeņa man nepauda. Kad viņš bija iekrāvis manas somas žigulīša bagāžniekā, pamanīju, ka viņš viegli grīļojas. Nu jā - diena jau pēcpusdienā, kā nekā. Aizdedzes vadiņi zem stūres rata lāga negribēja savienoties. Žeņa atvainodamies man veltīja zīdainiski atklātu bezzobu smaidiņu. Aizvēru acis un palūdzu Tamārai laimīgu nokļūšanu viesnīcā. Tamāra palīdzēja. Ne pirmo, ne pēdējo reizi šī ceļojuma laikā.

Gruzija.Turpinājums.

Add to Memories Tell A Friend
Nu, lūk!
Un tad, kad nokļuvu Akhalcikhes viesnīcā, pie durvīm mani sagaidīja saldējuma automāts. To apkalpoja īpašnieks - gadus piecdesmit+ vecs Kutaisi iemītieks, visu pasaulē iespējamo draisko atmiņu pēdām sejā un viņa dēls - glītākais aptuveni divdesmit gadu vecuma puisēns, ko jebkad esmu redzējusi. Pēc īsa izklāsta, ka es, ceļiniece no tālas hiperboreju zemes, esmu še nevilšus nokļuvusi un naktsmājas meklēju, daiļais puisēns, vārdā Koto paķēra manas somas un uznesa līdz recepcijai otrajā stāvā. Viņa tēvs cienīgi sekoja, lai paskaidrotu dežurantei, ko īsti šī svešzemju sieviete ar jocīgo baltiešu akcentu krievu valodā, vēlas.
Dežurante - sirma gruzīniete, garā, melnā kleitā - mani iereģistrējot, apjautājās, cikos vakarā gribu mazgāties. Pamanījusi manu apjukumu, paskaidroja: "Jāzina taču, kad silto ūdeni ieslēgt!"

Gruzija. Viņējie tikumi, jeb pēc Boržomi apceļošanas.

Add to Memories Tell A Friend
Lūk, tajā dienā, kad no Akhalcikhes biju devusies uz Boržomi - vai Boromi, kā viņējie paši izsakās - kad, nogurusi pēc ilgā kalnos kāpiena, autentisku ūdeni pudelēs sapildījusi, ar Vahtangu pakoķetējusi, panorāmas ritenī izvizinājusies un suluguni ar salātiem apēdusi, snauduļoju atceļa mikriņā uz Akhalcikhi, blakus piesēdās vīrišķis. Tā kā uz viņa pirmo gruzīnisko teikto frāzi, iespējams, atvainošanos par traucēšanu, atbildēju krieviski un atklāju savu ceļinieces dabu, mirklī nokļuvu Ciešā Aizbildniecībā. Man tika detalizēti izstāstīta aiz loga redzamo kultūras pieminekļu vēsture un ģeogrāfisko objektu dabaszinātniskie fizikālie raksturojumi. Sajūsmināti māju ar galvu un tiku uzaicināta vakariņās. Mans "ēeeē..." tika iztulkots kā piekrišana. Kad izkāpām no mikriņa, ceļabiedrs izcēla manu somu un iesvieda to piebraukušaja taksometrā - taksometri spieto ap autoostām, tagad es to zinu. Man neatlika nekas cits kā vien sekot.
Pēc divu minūšu riņķošanas ap Tamāras statuju nokļuvām vienā no trim Akhalcikhes kafejnīcām. Ceļabiedrs (akdies, kāpēc neatceros viņa vārdu?!!)pasūtīja dubultporciju hačapuri, divas porcijas salātu, divus šašlikus un vīnu. Daudz vīna!
Maniem biklajiem pīkstieniem, ka es tik daudz vakarā neēdu, neviens uzmanību nepievērsa. Sākām gan ar vīnu. Spriežot pēc tostiem, mana māmuļa dzīvos mūžīgi, bet draugi - ļoti, ļoti ilgi.
Nu lūk, pie trešā ar tkemali aizdarītā šašlika vīrietis sāka nepārprotami uzprasīties uz vakara turpinājumu. Sapurināju lepnās baltiešu sievietes pašapziņu un teicu, ka savu rēķinu apmaksāšu pati. Nopratu, ka šī varētu būt tā frāze, ko Materaci pasacīja Zidānam. Sarunbiedrs pārklājās sarkaniem plankumiem un ieurbās manī nežēlīgu džigita skatienu. "Brosj eti štučki!" "Vot ono - britvoj po gorlu, i v kolodjec!" nozibēja man prātā. Drošības pēc atvainojos. Džigita sejā nepakustējās ne vaibsts. Atvainojos otrreiz un klusiņām. Savācu somiņu un lavījos uz izeju. Man neviens nesekoja. Izgājusi no krodziņa, atskatījos. Vīrietis bija aizsmēķējis un pasauca oficianti. Viņa veltīja man nicinošu skatienu. Pārmetu krustu, uz Tamāras statuju vērdamās, un devos uz viesnīcu. Krēsloja.
Saldējuma pārdevējs, kurš bija uzņēmies šefību pār mani, ievērtēja manu samulsušo skatienu un iejūtīgi apjautājās, kas noticis. Teicu, ka laikam esmu negrbot aizvainojusi cilvēku. Viņš piedāvājās izmaksāt man alu, ja es visu izstāstīšu.
Tuvējā bārā pēc trim litriem alus un manas grēksūdzes saldējuma pārdevējs nošūpoja galvu un teica: "Ņikomu. Ņikogda. Tak Ņe Govori! Poņala?" "Mhm, " - es māju ar galvu. Un tad viņš man stāstīja. Par laikiem, kad viņš strādājis "turbazā", lūk, un tās krievu ekskursantu grupa braukušas vienā laidā. Un reiz, kad krievu meitenes vakariņojušas ar vietējiem puišiem, viena no viņām pateikusi kaut ko ļoti rupju. Iespējams, to pašu, ko es savā stulbumā - ka viņu grasās nopirkt vai ko tādu. Nu, un aizkaitināts gruzīnu puisis izgriezis viņai mēli. Puisi pēc tam atraduši, par neviesmīlību 25 gadus piesprieduši. Bet meitene no tā runīgāka nav tapusi.
Tā ka domā, sieviete, ko gvelz!
Powered by Sviesta Ciba