Kurvjzieža kontemplācijas

- Klau, kāds tas puisis ir? Normāls? Kāpēc viņš joprojām grib tevi precēt?

Nāk rudentiņis, ziniet, un man jau sāk gribēties Ziemassvētkus. Tad vismaz ir liela, nogurdinoša jezga, visur skan džinglbeļļi, tu izmisīgi skraidi pa veikaliem un trīskārt pārtērē pieticīgo prēmiju, iepirkdama dāvanas un kurpītes pie vienīgās balleskleitas, un, jā, tas ir vienīgais brīdis gadā, kad aukstums mani nekaitina, jo "piederas pie lietas" un nav laika ne par ko domāt, darbi paliek nepadarīti un visi visiem visu piedod, tāda līksma vispārēja psihoze, un ir tāda mierinoša apziņa, ka kāds gabaliņš ziemas jau pārciests.
Bet no rudens man atkal ir bail. Ļoti, ļoti.

Sestdien bija vakariņas kopā ar G un viņas itāļu kolēģiem. Izrādījās, ka manas angļu valodas zināšanas nav sliktākās šajā kompānijā, drīzāk otrādi. Man atkal bija iespēja jauki smaidīt, smuki blisināt acis, daudz klusēt un pa laikam mokoši pūlēties savietot teikumā trīs-četrus man zināmos itāļu vai franču vārdus. Kāda piemīlīga muļķīte!
Šovasar vīrieši ar mani runā nesaprotamās valodās. Arī tie, kuri runā latviski. Tos, starp citu, es saprotu vismazāk. Nekādi netieku skaidrībā - viņš dižojas, konkurē, koķetē, uz kaut ko uzprasās? Miesu grib izdrāzt vai dvēseli? Un ko man ar viņu iesākt - rupji pasūtīt vai smalki pievilināt?
Bet starp lāpstiņām joprojām peļu slazds.

Tagad es laikam zinu, kā ir ar to zirnekļumātītes kompleksu. Ja ir īsti pamatīga spriedze, tā saasina vēlmi pēc seksa, bet neizsauc nekādu maigumu.
Sasodīts! Atrast veci, nogāzt zemē, nodarīt to, kas nodarāms, atstāt viņu tur bezspēkā guļošu, iespējams, vēl dzīvu, bet tas nav būtiski, atviegloti uzelpot, piecelties un aiziet, pa ceļam sakārtojot brunčus un apakšveļu...

Upd., nē, protams, es esmu īsta lēdija un nepiemirstu atskatīties un aizsmakušā balsī noelst: "Es tev piezvanīšu..."

1)lūdzu, pasakiet, ka es esmu maza, jauka, piemīlīga radībiņa, citādi es pārvēršos par Monstru.:(

2) vai visi mani lasītāji uzskata vairumu manu tekstu par vīzdegunīgiem, pārgudriem un pārpilniem vāji maskētu pretenziju uz snobismu?

Man šodien atkal piezvanīja M. Gribēja satikties kaut kad jaunnedēļ. Es tā it kā piekritu.
Man ir bail un negribas ar viņu tikties. Bail, ka viņš atkal izskatīsies kā zirnekļtīkliem aizaudzis pagrabs. Un no viņa dvesīs kaut kas auksts, iepelējis un viņš uz mani tā skumīgi un lūdzoši skatīsies, pagrabā iesviesta veca portreta acīm. Un tad viņš man gribēs pieskarties, un es kļūšu nikna. Jo es neciešu, ja viņš man pieskaras. Man patīk, ja man pieskaras silti, stipri un līksmi cilvēki. Un tad es atkal jutīšos neērti, jo es nespēju un negribu viņam dot neko no savas siltās miesas un salīdzinoši tīkamās dzīves. Protams, es zinu, tā nav mana vaina, ka viņš ir sagandējis savu dzīvi un savu miesu, un tā vispār nav mana darīšana. Tikai kopā ar viņu man pašai kļūst aizvien skumjāk, drēgnāk un baisāk.

Bet kā es tā pazīstamam cilvēkam teikšu - nē, es negribu tevi satikt... Turklāt viņš ir man parādā piecīti, kuru grib atdot...:/

Ilgojos pēc ciedru un ciprešu smaržas mirkli pēc saulrieta.