Vērojot Bregoviča koncertu afišas, es arvien domāju - cik spējīgi mēs esam abstrahēties no viņa politiskajiem uzskatiem? Resp., no tā, ka viņš kā [šobrīd] prokrievisks serbs var simpatizēt mūsu - [šobrīd] antikrievisko latviešu naidīgajam Putina režīmam?
Un vai tas padara viņa talantu mazāk baudāmu?
Un vai tas padara viņa talantu mazāk baudāmu?
Un, ja es būtu serbu atraitne Bosnijā, mana pozīcija, visticamāk, būtu tāda pati.
Tagad - būdama antikrieviska (bet ne proamerikāniska) latviete savā politiskajā situācijā es varu tikai censties par to puslīdz adekvāti reflektēt.
bet man par šo ir daudz pārdomu, jo bija stindzinoši (?) dzirdēt Igo "atgriešanos" kaut kādā krievu estrādes/kino konservu pasākumā Dzintaros tikko. Mugurkaulam ir jābūt, lai cik badā nebūtu mākslinieks/mūziķis un visneatgriezeniskāk mani skumdina tas, cik lēti, izmisīgi lēti viņi pārdodas.
Un viņam poh*, ka no mūsu puses tas viss izskatās pavisam otrādi.
(Jo tas, kas notika un turpina notikt Balkānos, ir, maigi sakot neviennozīmīgi.)