Kurvjzieža kontemplācijas

No romānu sērijas "Mēs, Latvija, XX gadsimts" pagaidām izlasītie darbi visi ir šķituši "labi, pieklājīgi, profesionāli", bet nekāda uh! un ah!

Bērziņa "Svina garša" bija laba un emocionāli iespaidīga. Tikai galvenais varonis (ļoti simpātisks, nepārprotiet) šķita joprojām tas pats naivais, lādzīgais džeks, kas visos citos šī autora darbos.

Bereļa "Vārdien nebija vietas", gandrīz kā Tarantīno filmas (neprecīzs salīdzinājums, bet labāks nenāk prātā), - tik melns, ka kļūst smieklīgi. Jāatzīst, ka kulminācijas brīdī (kur Tušs izvaro un noslepkavo atraitni un pēc tam sagraiza līķi) man pazuda "ticamības moments". Neesmu gan nekāda kriminālās psiholoģijas/psihiatrijas eksperte, bet man šķiet, ka šādu darbību motivācijas pamatā jābūt izteiktākam afektam. Tas, ka Lizbete ar savu gaudeno nekrofīliju var izbesīt un nepatikt, ir saprotami. Taču man šķistu ticamāk, ja Tušs pēc izvarošanas vienkārši aizietu un aizdedzinātu māju.
Bet tad nebūtu tik melni un pretīgi.

Gailes "Stikli" priecēja ar savu poētismu & psiholoģismu. Tas, ka nespēju īsti pieņemt "trako sievišķu diskursu", ir tikai mana pašas problēma - jo visām šīm trakajām meičām un tantēm ir vieta arī mūsu bēniņos, kāpēc gan ne. Īsti nejutu laikmeta garu, tas, iespējams, būtiskākais pārmetums romānam. Detaļas, kas uz to norāda - eigēnikas komisija, Vadoņa apciemojumi, karikatūras par ebrejiem u.c. - tik ļoti nobāl fonā varoņu subjektīvajiem pārdzīvojumiem (kuri, stingri ņemot, ir laikam nepiesaistīti), ka manas vēsturiskuma alkas palika neapmierinātas.

Ikstenas "Mātes pienā" besījos par olšūnas/olnīcas terminoloģisko nenošķīrumu un arī par to, cik ļoti vienkāršoti atainots laikmets, kuru pati atceros ne sliktāk kā autore. Un, jā - atkal tas psiho sievišķu diskurss...