Kurvjzieža kontemplācijas

Reliģiskais poliamorisms

krii

4.10.17 19:11

Reizēm, veroties pasaulē, man šķiet, ka tajā nav nekā valdzinošāka kā reliģijas. Doktrīnas, tradīcijas un prakses. Es mīlu reliģiozus cilvēkus - ar noteikumu, ka viņi nesludina, jo sludinot lielākā daļa diemžēl kļūst pretīgi didaktiski un patētiski vai salkani. Tos, kuros ir jaušama pārliecība un cīņa ar šaubām ikdienas dzīvē, tos, kuru spēja uz sakrālo pārdzīvojumu ir tikpat labi nojaušama kā mūziķa vai dejotāja talants.
Es negribētu dzīvot ateistiskā sabiedrībā. Un vēl vairāk negribētu dzīvot sabiedrībā, kura akceptē tikai vienu reliģiju.

• 10 raksta
• ir doma

• missalise

  5.10.17 09:20

  

  Man ļoti patīk cilvēki, kuri patiešām tic Dievam. Tā - pa īstam, tā, kā es pati ticēju bērnībā, ar tādu klātbūtnes sajūtu. Tie cilvēki, kuri tiešām iet pa garīguma ceļu, var arī nebūt reliģiozi. Man ir draugs, kurš teorētiski ir ateists, bet dzīvē viņš vairāk ievēro tādus vispārīgos Dieva likumus nekā vairums tantiņu, kas katru svētdienu iet uz baznīcu un pēc tam aprunā tās tantiņas, kuras uz baznīcu neiet. Šībrīža pāvests, manuprāt, pa īstam tic, man viņš ļoti patīk. Reiz mana brāļa kursabiedrene stāstīja, ka viņa dziedot tautasdziesmas - ka tās ir viņas lūgšanas, man arī ir drusciņ līdzīgi. Tie, kas pa īstam tic Dievam, ar to nebāžas virsū citiem cilvēkiem (jo tā ir agresija). Ir kaut kāds kodols, kurš tām senākajām reliģijām ir kopīgs - atrodi ceļu pie Dieva, kļūsti par savu labāko versiju, dari labu. Šie ir principi, kuriem es personīgi ticu.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • zum

    5.10.17 19:37

    

    Pilnībā parakstos.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais