Nez, kā tas nākas, ka bez ēšanas var diezgan ilgi moži spriņģot apkārt un darīt, un skriet, un pagūt, saorganizēt un aprēķināt. Smadzenes lieliski strādā un muskuļi klausa, viss notiek. Ir kaut kādi brīži, kad sagriežas galva, vai satumst acīs, bet ko nu tur daudz pievērsīs uzmanību.
Toties, kad pēc tam atrodas pauze, kuras laikā steigšus atjauno savu cukura līmeni, - iestājas kaut kas līdzīgs laimīgai komai.
Acīmredzot no medniekiem-vācējiem mantotais ķermenis (un arī dvēsele gan jau ka, man tā ir pavisam cieši miesai pieaugusi) tobrīd nospriež, ka medījums ir noķerts, uzdevums izpildīts, un tagad mēs vairs resursus nešķiedīsim. Tā ka nemaz.
Toties, kad pēc tam atrodas pauze, kuras laikā steigšus atjauno savu cukura līmeni, - iestājas kaut kas līdzīgs laimīgai komai.
Acīmredzot no medniekiem-vācējiem mantotais ķermenis (un arī dvēsele gan jau ka, man tā ir pavisam cieši miesai pieaugusi) tobrīd nospriež, ka medījums ir noķerts, uzdevums izpildīts, un tagad mēs vairs resursus nešķiedīsim. Tā ka nemaz.
jo zinu, ka atvilksies bezspēks, miedziņš utt. - resp neēdu, lai būtu/saglabātos enerģija darboties, pat ja brīžiem galva sareibst un iekšā kāds jau sen skaļi pļāpā...
nez tikai, cik maz ir maz, un cik ir par daudz :)