Gluži kā mazas meitenes viduvēju kostīmfilmu iespaidā identificē visus iepriekšējos laikmetus kā "laikus, kad valkāja garās, skaistās kleitas, smējās vēdeklīšos un meta rozes& izšūtus nēzdodziņus bruņiniekiem un musketieriem", tā mazliet lielāki puiši, pateicoties tām pašām filmām un datorspēlēm, ir izveidojuši sev galvā mītu par "laikiem, kad karotāji bija drosmīgi un godīgi, kā Īstiem Vīriem pienākas".
(viņdien lasīju grāmatu par drosmi&varonibu senajā Grieķijā, tas ir, par tās attēlojumu mākslā pretstatā realitātei)
Bet ko tur darīt, filma ir māksla, bet māksla šai gadījumā ir autora/autorienes bērnības traumas un sapņi par visvarenajiem un visuskaistajiem senajiem milžiem, tobiš, tēvsmāti.