Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Pēdējā laikā tik bieži jādomā par nāvi un zaudējumiem, ka tīri nevilšus sanācis formulēt, kas mani šajā sakarā biedē un izsauc žēlumu.
Man nav bail neatgriezeniski nebūt, nebūt tāpat kā neesmu bijusi pirms savas dzimšanas.
Man ir žēl zaudēt to visu, ko mīlu tagad, kad esmu.
Un es mīlu ārkārtīgi daudz: savu ķermeni, savu dzīvi, savus cilvēkus, dzīvniekus, augus, vietas, sajūtas, izjūtas un nodarbes.
Katrs mans mirklis ir dzīvs un pulsē, un tā pārciršana sāpētu un asiņotu.
  • + tur ir vēl 1 lieta: Piemēram līdz Betelgeizei ir 600 gaismas gadu, tas ir - 600 gadu ar gaismas ātrumu jeb vairāki desmiti Kgadu ar pieejamajiem ātrumiem. Ja nu nekādas hipertelpas, warp dzinēji un tārpejas nesanāk, bioloģiskā mūžā tur nevar aizbraukt. Tas neder.
    • Neraksti , lūdzu, man par Betelgeizi, mani tā noteikti neinteresē.
      • Cits piemērs: Jau tagad bioloģiskā mūža ilgumā nevar paspēt izlasīt visas grāmatas, apgūt visu matemātiku,........[katrs ieraksta šeit to, kas viņu interesē]
        • Nav jau sāpīgi, apsverot iespēju zaudēt to, kā šobrīd nav. (Neizlasīto grāmatu, neredzēto vietu, neiepazīto cilvēku utml.) Ir sāpīgi - gan aktuāli, gan potenciāli - zaudēt to, kas ir šobrīd. Aktuālās saites ar cilvēkiem, vietām, iespaidiem.
          Tas arī ir iemesls, kāpēc [gandrīz] visas reliģijas pirmām kārtām māca nepieķerties. Un kāpēc tas bez regulāras gremdēšanās transā neautistam ir ļoti grūts, gandrīz nepaveicams uzdevums.
          • Jā. Pareizi. Šis ir vēl viens svarīgs arguments pret mortālismu.
          • Precizēju: tātad korekts risinājums ir nevis likvidēt vai ierobežot pieķeršanos bet likvidēt mirstīgumu, vismaz pirmajā tuvinājumā. Kas nozīmē organizēt būtnei patvaļīgi ilgu eksistences laiku.
Powered by Sviesta Ciba