Kurvjzieža kontemplācijas

krii

13.2.17 21:15

Pēdējā laikā tik bieži jādomā par nāvi un zaudējumiem, ka tīri nevilšus sanācis formulēt, kas mani šajā sakarā biedē un izsauc žēlumu.
Man nav bail neatgriezeniski nebūt, nebūt tāpat kā neesmu bijusi pirms savas dzimšanas.
Man ir žēl zaudēt to visu, ko mīlu tagad, kad esmu.
Un es mīlu ārkārtīgi daudz: savu ķermeni, savu dzīvi, savus cilvēkus, dzīvniekus, augus, vietas, sajūtas, izjūtas un nodarbes.
Katrs mans mirklis ir dzīvs un pulsē, un tā pārciršana sāpētu un asiņotu.

• 35 raksta
• ir doma

• ctulhu

  13.2.17 23:05

  

  Cits piemērs: Jau tagad bioloģiskā mūža ilgumā nevar paspēt izlasīt visas grāmatas, apgūt visu matemātiku,........[katrs ieraksta šeit to, kas viņu interesē]

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    13.2.17 23:10

    

    Nav jau sāpīgi, apsverot iespēju zaudēt to, kā šobrīd nav. (Neizlasīto grāmatu, neredzēto vietu, neiepazīto cilvēku utml.) Ir sāpīgi - gan aktuāli, gan potenciāli - zaudēt to, kas ir šobrīd. Aktuālās saites ar cilvēkiem, vietām, iespaidiem.
    Tas arī ir iemesls, kāpēc [gandrīz] visas reliģijas pirmām kārtām māca nepieķerties. Un kāpēc tas bez regulāras gremdēšanās transā neautistam ir ļoti grūts, gandrīz nepaveicams uzdevums.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • ctulhu

      13.2.17 23:14

      

      Jā. Pareizi. Šis ir vēl viens svarīgs arguments pret mortālismu.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais

    • ctulhu

      13.2.17 23:19

      

      Precizēju: tātad korekts risinājums ir nevis likvidēt vai ierobežot pieķeršanos bet likvidēt mirstīgumu, vismaz pirmajā tuvinājumā. Kas nozīmē organizēt būtnei patvaļīgi ilgu eksistences laiku.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais