Kurvjzieža kontemplācijas

krii

13.2.17 21:15

Pēdējā laikā tik bieži jādomā par nāvi un zaudējumiem, ka tīri nevilšus sanācis formulēt, kas mani šajā sakarā biedē un izsauc žēlumu.
Man nav bail neatgriezeniski nebūt, nebūt tāpat kā neesmu bijusi pirms savas dzimšanas.
Man ir žēl zaudēt to visu, ko mīlu tagad, kad esmu.
Un es mīlu ārkārtīgi daudz: savu ķermeni, savu dzīvi, savus cilvēkus, dzīvniekus, augus, vietas, sajūtas, izjūtas un nodarbes.
Katrs mans mirklis ir dzīvs un pulsē, un tā pārciršana sāpētu un asiņotu.

• 35 raksta
• ir doma

• kjiimikjis

  13.2.17 22:49

  

  Nu, no mana skatupunkta, es nejutīšos neko zaudējis. Nebūs dzīvības = nebūs atmiņu = nebūs iespēju reflektēt, kas ir tas, ko esmu zaudējis.
  Pieredze, kā esmu to visu labo piedzīvojis, tāpat būs pazudusi, kopā ar visu pārējo manā smadzeņpodā.
  Un lai. Nepietrūks. Adjū.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    13.2.17 22:55

    

    Paga, te ir tā problēma, ka ar to Tu (vai Es), kas iestāsies līdz ar smadzeņu nāvi un kuram attiecīgi būs viss pofig un nekā nepietrūks, nav iespējams identificēties (jo pieredzē tāda nav). Savukārt, ar to Tu (vai Es) , kas pastāv šobrīd, pilns juteklisku iespaidu un pieķeršanos, ir neiespējami neidentificēties. Lūk, un zaudējums, kā arī žēlums attiecas tikai uz to otro.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais