Paga, te ir tā problēma, ka ar to Tu (vai Es), kas iestāsies līdz ar smadzeņu nāvi un kuram attiecīgi būs viss pofig un nekā nepietrūks, nav iespējams identificēties (jo pieredzē tāda nav). Savukārt, ar to Tu (vai Es) , kas pastāv šobrīd, pilns juteklisku iespaidu un pieķeršanos, ir neiespējami neidentificēties. Lūk, un zaudējums, kā arī žēlums attiecas tikai uz to otro.