Kurvjzieža kontemplācijas

krii

13.2.17 21:15

Pēdējā laikā tik bieži jādomā par nāvi un zaudējumiem, ka tīri nevilšus sanācis formulēt, kas mani šajā sakarā biedē un izsauc žēlumu.
Man nav bail neatgriezeniski nebūt, nebūt tāpat kā neesmu bijusi pirms savas dzimšanas.
Man ir žēl zaudēt to visu, ko mīlu tagad, kad esmu.
Un es mīlu ārkārtīgi daudz: savu ķermeni, savu dzīvi, savus cilvēkus, dzīvniekus, augus, vietas, sajūtas, izjūtas un nodarbes.
Katrs mans mirklis ir dzīvs un pulsē, un tā pārciršana sāpētu un asiņotu.

• 35 raksta
• ir doma

• kjiimikjis

  13.2.17 21:52

  

  Nu, un u.c. pārejošas (salīdzinot ar bioloģisko dzīves ilgumu) un augupielādei nepakļautas/nepakļaujamas lietas.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • ctulhu

    13.2.17 21:54

    

    Hm. Citas tādas lietas, izņemot augstāk minēto (tuvi cilvēki, nepazaudēt) īsti uz sitiena prātā nenāk.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • kjiimikjis

      13.2.17 21:58

      

      Domājot atbildi, secināju, ka teorētiski iespējamas ir, bet ne tādas, kas uz augšuplādi sagatavojušamies cilvēkam būtu pārmēru svarīgas. Ne tādas, kuras nespētu aizvietot gana advancētas simulācijas, anyway. Tā kā, šo iebildumu atsaucu.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais