Kurvjzieža kontemplācijas

krii

27.12.16 17:59

Ļoti gribētos iemācīties izjust kaut nelielu cieņu pret atšķirīgu, tai skaitā - no manis pašas skatpunkta pilnīgi vājprātīgu - viedokļu paudējiem. Nevis tāpēc, lai kļūtu par labāku vai viedāku cilvēku (uz to es jau sen vairs neceru), bet gan lai pasargātu pati sevi no tik vieglās ieskriešanas aklā paštīksmē, kad kā riestojošs putnutēviņš dzirdi tikai savu dziesmu.
Jebšu kārdinājums visu izskaidrot ar stulbumu, izglītības trūkumu, sliktu raksturu, jaunības maksimālismu un vecuma demenci ir milzīgs. Īpaši tad, ja oponents piekopj visai netīru retoriku, kurā miksējas provokācijas, faktu kļūdas, groteski pārspīlējumi, demagoģiski vispārinājumi, emocionāli sakāpinājumi utt - un to diemžēl dara absoūtais vairums mūsu (sevi no malas neredzu, bet ticu, ka dažreiz arī es - gribētos cerēt, ka retāk nekā tie, kurus šo iemeslu dēļ nu jau izvairos lasīt).
Par pretinieku necienīšanu un no tās izrietošo viņu iespaida pārāk zemo novērtēšanu diemžēl jāmaksā ļoti dārgi. Un man ir ļoti bail kādu rītu atmosties pasaulē, kurā valda, pēc manām domām visaprobežotāko viedokļu paudēji.

• 55 raksta
• ir doma

• krishjaanis

  28.12.16 00:38

  Jā un nē. Kreisie, piemēram, vairs neaizstāv strādniecību, savu vēsturisko elektorātu, bieži vien tieši pretēji, labējais Orbans savukārt vērsās pret sliktām bankām un banķieriem. Bet ir pāris kopīgie apzīmētāji, kuri vēsturiskos kreisos vieno un ļauj sasiet gan ar pēckara kreisajiem, gan ar socdemokrātiju, gan ar šodienas kreisajiem, tiesa, tā ir gara tēma, Karls Šmits raksta, ka visi politiskie koncepti ir neizbēgami polemiski, tiem vienmēr ir noteikta opozīcija padomā. Piemēram, pie mums, interneta kultūras (kādreiz nomaļajos, perifērijas klajumos) modernais kreisais ir noteikts, pavisam konkrēts tēls. Joks te gan ir tāds, ka modernais kreisais reti atzīst, ka ir kreisais, atsaucoties uz to pašu, ko raksti. Savukārt labējie no sava labējuma nekautrējas. Tēma gara, bet kaut vai viens pieturas punkts, kā mēs to redzam - abas puses nodarbojas ar identity politics - ja labējiem konkrētās svarīgās identitātes ir reliģiskās, tautiskās, etniskās, nacionālās (šobrīd jau iziet uz kaut ko tik lielu kā "vakarzemes identitāte", festung europa, identitārieši), tad kreisie koncentrējas uz dažādu sociālo (19.gs profesionālo, šķirisko) grupu identitātēm - sievietes, lgbtq, imigranti, bēgļi, minoritātes utt. Anglofonajā pasaulē dalījums vēl joprojām spēkā tajā, ka kreisie grib big goverment, bet labējie pēc iespējas smaller. Tiesa, tāpēc daudzi konservatīvie aplauzās pie Trampa, jo viņš ir netradicionāls labējais vai konservatīvais. Daži saka, ka pragmatiķis. So am I.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • krii

    28.12.16 00:49

    

    Jā, nu, lūk - par pragmatiķiem gan lielākā daļa gatavi sevi nosaukt, kā arī ierakstīties kādā no segmentiem ar kaudzīti atrunu, tipa, "esmu par to, taču ne par šo, šo un daļēji vēl par šo... varbūt, ja realizējas zināmi apstākļi".
    Tavā definējumā labējums/kreisums kaut kā noreducējas uz etniskā vs. dzimuma vai šķiriskā identitāte, kas, manuprāt, ir galīgi garām, jo ārpus šaurā nosacīti intelektuālā interneta diskusiju klubiņa šāds dalījums nepastāv. Normāls Avotu (Ķengaraga, Purčika u.c.) proletārietis ir vienlīdz gatavs aizstāvēt gan savas apspiestā darba ņēmēja intereses, gan savu etnisko identitāti, ar kuru parasti ļoti lepojas, gan savus priekšstatus par sava dzimuma lomu.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais