Kurvjzieža kontemplācijas

Jā un nē. Kreisie, piemēram, vairs neaizstāv strādniecību, savu vēsturisko elektorātu, bieži vien tieši pretēji, labējais Orbans savukārt vērsās pret sliktām bankām un banķieriem. Bet ir pāris kopīgie apzīmētāji, kuri vēsturiskos kreisos vieno un ļauj sasiet gan ar pēckara kreisajiem, gan ar socdemokrātiju, gan ar šodienas kreisajiem, tiesa, tā ir gara tēma, Karls Šmits raksta, ka visi politiskie koncepti ir neizbēgami polemiski, tiem vienmēr ir noteikta opozīcija padomā. Piemēram, pie mums, interneta kultūras (kādreiz nomaļajos, perifērijas klajumos) modernais kreisais ir noteikts, pavisam konkrēts tēls. Joks te gan ir tāds, ka modernais kreisais reti atzīst, ka ir kreisais, atsaucoties uz to pašu, ko raksti. Savukārt labējie no sava labējuma nekautrējas. Tēma gara, bet kaut vai viens pieturas punkts, kā mēs to redzam - abas puses nodarbojas ar identity politics - ja labējiem konkrētās svarīgās identitātes ir reliģiskās, tautiskās, etniskās, nacionālās (šobrīd jau iziet uz kaut ko tik lielu kā "vakarzemes identitāte", festung europa, identitārieši), tad kreisie koncentrējas uz dažādu sociālo (19.gs profesionālo, šķirisko) grupu identitātēm - sievietes, lgbtq, imigranti, bēgļi, minoritātes utt. Anglofonajā pasaulē dalījums vēl joprojām spēkā tajā, ka kreisie grib big goverment, bet labējie pēc iespējas smaller. Tiesa, tāpēc daudzi konservatīvie aplauzās pie Trampa, jo viņš ir netradicionāls labējais vai konservatīvais. Daži saka, ka pragmatiķis. So am I.