Šodien, staigājot pa āru, pieķēru sevi vēlamies, kaut būtu jau februāra beigas, vai marta sākums. Man patika šīs divas nedēļas visai kvalitatīvās ziemas, un nupat ir īstais mirklis, kad iestājusies sāta, nevis pārsātinājuma sajūta. Ir gari, melni vakari, ir slīpa, izkliedēta gaisma īsajās dienās, ir sniegs, ir mērens sals, un ir ļoti labi.
Taču no domas, ka tas viss (turklāt kombinējoties ar daudz neciešamākam parādībām) turpināsies vēl četrus, ja ne piecus mēnešus, kļūst fiziski ļoti slikti.
Taču no domas, ka tas viss (turklāt kombinējoties ar daudz neciešamākam parādībām) turpināsies vēl četrus, ja ne piecus mēnešus, kļūst fiziski ļoti slikti.
Man pēdējos gados arī ar vien lielāka nepatika pret aukstumu izveidojusies (kaut kāds hronisks drudzis, štoļi), bet šo lietu tomēr ievēroju jau daudz senāk. Okej, visiem vairāk patīk, kad ir silti, bet tāda burtiski depresīva gaudošana par to tomēr parasti nāk no daiļā dzimuma.
Bet galu galā - kāda starpība. Varbūt visvairāk ziemas mīļotāju ir starp abu dzimumu zaļacainiem rudmatiem ar 2.asinsgrupu, ko nu tur mūsu nereģistrētie novērojumi var daudz liecināt...