Nu re, Gunčam nervi tomēr neizturēja. Iespējams, ka viņa lielākā problēma bija neprasme komunicēt - gan ar sabiedrību kopumā, gan plašsaziņas līdzekļiem, gan NVO u.c. sadarbības partneriem. Pārāk daudz pašpārliecinātības (kā vairumam lecīgo āžu no 90.gadu jaunbagātnieku vides) un pārāk maz empātijas. Cerēsim uz jēdzīgāku nākamo ministru.
Analogs būtu - ja izglītības ministrs piezvanītu bērnudārza vadītājai un palūgtu, lai viņa mazbērnu uzņem ārpus rindas. Cik būtu to, kas ķertu telefonu un zvanītu KNABam?
Ņemot vērā, kāda līmeņa operācijas LOCā notiek katru dienu, šis līdzinās deguna noslaucīšanai. Morālā problēma ir tā, ka Belēvičs tobrīd izmantoja resursus, ar kuriem kādam citam varēja izglābt dzīvību. To varētu salīdzināt ar Ātrās palīdzības nostopēšanu, lai aizšautu līdz veikalam, nestājoties pie sarkanās gaismas.
Dakteris ar nozares ministru ir subordinētās attiecībās, tāpēc, manuprāt, visa vaina par notikušo būtu jāuzņemas ministram.