Kurvjzieža kontemplācijas

krii

9.4.16 21:42

Esmu emocionāli nogurusi. Mazliet. Atvadoties no draugiem ar frāzi "Tiksimies - cerams, ka ne atkal bērītēs, un vispār: tiksimies biežāk, kamēr cits citam esam, labi?", vērojot savu un citu dzīves, rēķinot perspektīvas, utt.
Šis ir skarbs pavasaris.

• 5 raksta
• ir doma

• blond

  9.4.16 23:28

  

  Cik atceros, tavā vecumā (ko es gan tikai tā aptuveni nojaušu), cilvēks nemaz neapzinās, cik jauns vēl ir. Bet, kā jau reiz teicu, laikam ejot, lodes svilpj arvien tuvāk.
  Ceru, ka mammai viss būs labi.
  Un katrs pavasaris ir tāds brīnums, kas jāizdzīvo, ko nedrīkst palaist garām neizjustu.
  (Jaunībā man nepatika pavasaris)

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    10.4.16 00:14

    

    Man ir 43 gadi, un patiesi - arvien biežāk nākas zaudēt savas paaudzes tuvos cilvēkus, par vecāku paaudzi nemaz nerunājot. Turklāt jau pirms vairākiem gadiem ierubījies tas briesmīgais skaitītājs - tas, kurš noklikšķ, kad apzinies, ka ļoti skaidri atceries savus jaunos, skaistos, veselīgos vecākus u.c. pieaugušos laikā, kad viņiem bija tikpat gadu, cik tagad tev. Un ļoti viegli vari sarēķināt,cik atlicis līdz laikam,kad tev būs tikpat, cik viņiem tagad.
    Bet katrs pavasaris patiešām ir brīnums. Paldies.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • blond

      10.4.16 00:22

      

      par to skaitītāju i nepiemini, tas, maita, tikšķ uz nebēdu, nedēļas skrien, tu it kā priecājies par katru pienākušu nedēļas nogali - re, cik tā nedēļa ātri paskrēja - bet kas tur ko priecāties, tāpat paskrien ziemas un vasaras, un šausmas pārņem, parēķinot, cik gadu vēl palicis (ja paveiksies) būt pie pilna prāta un saprašanas.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        10.4.16 00:33

        

        Ļeto, zima, ļeto, zima// Vot, i žizņ prošla. :)
        
        Šad un tad piezogas doma, ka arī daļēji apmiglots saprāts mūža nogalē var būt svētība.
        Atceros tanti (to pašu, kuras dzīvokli mantoju), kura savos 93 gados pamazām aizpeldēja eiforiskā migliņā, un pakāpeniski sāka arvien mazāk reaģēt uz ārpasauli, līdz viņai palika tikai dziļš miegs ar aizvien retākām atmodām, kamēr vienubrīd viņa miegā vienkārši pārstāja elpot.
        Tā man patiešām liekas svētīga un laimīga aiziešana.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais
        • Diskusija

        • blond

          10.4.16 00:36

          

          Jā, grūti laikam ir tikmēr, kamēr vēl turies vecumam pretim, bet sāc ievērot visādas nepatīkamas pārmaiņas un pazīmes....

          • Atbildēt
          • Iepriekšējais