![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kāda doma uzmācīgi bieži pēdējā laikā apciemo manu prātu. Manīju to tur iebrāžamies gan jezgas sakarā ap trako pilotu, gan arī lasot par Nepālā iesprūdušajiem latvju alpīnistiem, taču pilnīgi noteikti tās nav vienīgās reizes. Neesmu vēl domu skaidri un izvērsti līdz galam izdomājusi, bet tās pamatā ir vēlme saprast lielum lielas daļas mūsdienu labklājīgo cilvēku nesatricināmo pārliecību, ka pasaule ir un tai jābūt drošai un sterilai vietai, kurā nemēdz gadīties nedz nejaušas nelaimes, nedz katastrofas, nedz slimības, nedz, pasargdies, nāve, bet, ja kas tāds tomēr gadās, tātad Kāds ir bijis nepiedodami nolaidīgs, ir steigšus jāmeklē vainīgais un ļoti jāuzmet lūpa, vienlaikus sitot kājiņu pret grīdu un brēcot pēc garantijām, ka nekas tamlīdzīgs vairs nekad negadīsies. Droši vien šī pārliecība ir nesaraujami cieši saistīta ar ticību, ka eksistē kāds noteikumu kopums, kurus stingri ievērojot, mēs visi varētu būt potenciāli mūžam laimīgi, neievainojami un, iespējams, pat nemirstīgi.
Man tas šķiet savādi, jo pati esmu pasauli allaž uztvērusi kā vietu, kur notiek itin viss, tai skaitā nelaimes, smagi zaudējumi un nāve, un nekāda pareizā uzvedība nevienu no tā nespēj pasargāt.
Gan jau kāds psihoanalīzes mīļotājs man norādītu, ka tas ir tikai iedzimts vai iegūts Tēva figūras defekts, vai pat iztrūkums manā psihē.:)
Man tas šķiet savādi, jo pati esmu pasauli allaž uztvērusi kā vietu, kur notiek itin viss, tai skaitā nelaimes, smagi zaudējumi un nāve, un nekāda pareizā uzvedība nevienu no tā nespēj pasargāt.
Gan jau kāds psihoanalīzes mīļotājs man norādītu, ka tas ir tikai iedzimts vai iegūts Tēva figūras defekts, vai pat iztrūkums manā psihē.:)
Tas ir, es piekrītu, ka, piemēram, situācijā, kad cilvēks nomirst slimnīcā, ja nav pamata uzskatīt, ka tas noticis nevīžības vai nekompetences dēļ, tad ir dīvaini, ja cilvēki sūdzas par slimnīcu/ārstiem. Proti -- nedz ārsti ir visvareni, nedz mūsdienu medicīna, lai arī ievērojami pakāpusies. Sagaidīt, ka jebkurš, neatkarīgi no diagnozes un konteksta, kas nonācis slimnīcā, tiks izārstēts, ir vienkārši dumji.
Savukārt vienkārši sūdzēties par to, ko ir iespējams izdarīt, bet par ko nav padomāts -- tas ir tikai normāli. Būtībā jau ir tikai 2 ceļi, kā uzlabot noteiktas lietas: sūdzēties par tām vai taisīt revolūciju un visus pielikt pie sienas. No tām, manuprāt, ievērojami konstruktīvākais ir sūdzības.
Konkrētajā gadījumā no portālos pieejamā nav arī īsti skaidrs, vai sūdzība ir pamatota, vai nē; proti, vai zināmā līmenī kaut ko ir bijis iespējams darīt un ĀM un citi servisi konkrētajā gadījumā ir vienkārši urbinājuši degunus (un diplomātiskais dienests diemžēl ik pa brīdim izklausās pēc sinekūras), vai arī ir bijuši saprātīgi iemesli, kāpēc (salīdzinoši mazā) LV nevar nodrošināt saviem pilsoņiem tādu servisu kā kkāda tur DE vai UK (kuras pilsoņi arī Nepālā jau nav pārsvarā ieradušies strādāt vai voluntierēt, bet gan tai pašā tūrismā).
Bet, ja nu ĀM tiešām ir urbinājuši degunu, tad sūdzības ir salīdzinoši efektīvāks veids kā pabikstīt kādu dienestu, nekā, figurāli izsakoties, pacietīga gaidīšana uz lietu kādā Sarkanā krusta teltī, kamēr Rietumeiropiešiem viņu dienesti ir atveduši ūdens pudeles.
Man tikai šķiet, ka šī gadījuma atskaņas, tai skaitā interneta komentāros, iekļaujas vispārējā tendencē - uzskatīt, ka pēc noklusējuma visam ir jānotiek kontrolējami un maksimāli ērti & droši, un, ja gadās kāda ķeza, tad noteikti ir kāds vainīgais.