Kurvjzieža kontemplācijas

krii

12.4.15 09:29

Aizvakar liktenis mani ieveda absolūti baisā vietā - Purvciema un Pļavnieku krustpunktā, kaut kur tur, starp Ilūkstes, Deglava, Ulbrokas un Dzelzavas ielām. Visādi industriālie centri, alumīnijs ar stiklu, jaunas divpadsmitstāvu mājas, mazliet tālāk - kaut kādas viegli noplukušas padomjlaika deviņstāvenes. Obligātais dzīvojamo zonu zaļums un ielas, kas līdzinās autobāņiem.
Šādi atbaidoši rajoni ir, iespējams, ikvienā mūsdienu pilsētā - esmu ko līdzīgu redzējusi gan Stambulas, gan Maskavas, gan Parīzes nomalēs. Tajos nonākot, mani pārņem spējas eksistenciālas skumjas, skaudra apziņa par cilvēka dzīves nožēlojamo dabu, atklāsme par pasaules neglītumu un nostiprinās pārliecība, ka Dieva nav, ja reiz šādu vietu esamība tiek pieļauta.
Atgriezos savā mīlīgajā, dzīvības, žūpības un mazliet šmucīgas pavasara rosmes pārņemtajā Avotu apkaimē un atviegloti uzelpoju.

• 28 raksta
• ir doma

• annuska

  12.4.15 11:41

  

  jā, tur ir jocīgi, tomēr, es tur dzīvojot, saskatīju arī skaisto - tur ir daudz debesu un saulainās dienās gaismēnas uz māju šķautnēm tādas asas un tīras. īsta problēma, manuprāt, ir nekoptība un netīrība, kur tā ir. jo jocīgo plānojumu jau vairs nevar mainīt, tomēr ticu, ka skatu var uzlabot ar detaļām un dažviet tas ir darīts, bet citur atkal ne, un tad ir briesmīgi.
  es gan nedzīvoju tālajos Pļavniekos, bet pa ceļam uz tiem, salīdzinoši cilvēciskajā Purčikā. tomēr tagad, kad esmu tai rajonā, nekad neskumstu, ka pati vairs tur nedzīvoju

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    12.4.15 11:50

    

    Redz, mani savukārt nesatrauc netīrība un nekoptība pati par sevi. Piemēram, Maskačkā, kas ir viena no manām mīļākajam apkaimēm, mēdz būt pat ļoti nekopti pagalmi ar izvandītām miskastēm, un, kad es skriedama tos šķērsoju, vienmēr uzmanos, lai kur neiekāptu vai neaizķertos un nepakristu. Arī noplukušas un nodrupušas māju fasādes man var šķist skaistas. Tas, kas mani traumē tajos betona-stikla-alumīnija klučos starp asfaltu un debesīm ir kaut kāds... nezinu, teiktu, "pilnīgs dvēseles trūkums", ja tas nebūtu tik banāli.:)

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • annuska

      12.4.15 11:56

      

      es saprotu. man kādreiz arī tā bija, bet tagad tomēr mani traumē netīrība vairāk nekā "dvēseles trūkums", jo dvēsele man ir pašai, arī ja dzīvoju Pļavniekos, bet netīrību spēju novērst tikai savā atbildībā
      
      un vēl, kā bijušais rajona iedzīvotājs jūtu kaut ko snobisku, kad kāds saka - es nu gan nevarētu dzīvot tajās kastītēs, arī ja šim cilvēkam estētiski ir taisnība.
      

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        12.4.15 12:04

        

        Var jau būt, ka tas ir snobiski.:) Es nudien priecājos, ka dzīve ir iekārtojusies tā, ka man nav tur jādzīvo un nav arī bijis tādas nepieciešamības. Ja tiešām pastāv kaut kas skaists, ko iemācījušies saskatīt cilvēki, kuri tur dzīvo, tad ļoti labi. Droši vien es arī iemācītos, ja būtu spiesta.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais

    • tvarj

      12.4.15 12:03

      

      Vajag iziet cauri taadam pagalmam vasaras dienaa, kad valjaa ir logi, virtuvees churkst uz pannas kotletes, kas smarzhonpa pagalmu, chivina papagailji, pa logiem skataas minciishi un kaut kur raud beebiitis.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais
      • Diskusija

      • krii

        12.4.15 12:05

        

        Tur, kur es aizvakar biju, nebija nekādu pagalmu. Tikai asfaltēti laukumi un autostāvvietas starp mājām. Turklāt visi jauno divpadsmitstāveņu logi pārāk augsti, lai no tiem kaut kas čurkstētu vai čivinātu.

        • Atbildēt
        • Iepriekšējais