![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Aizvakar liktenis mani ieveda absolūti baisā vietā - Purvciema un Pļavnieku krustpunktā, kaut kur tur, starp Ilūkstes, Deglava, Ulbrokas un Dzelzavas ielām. Visādi industriālie centri, alumīnijs ar stiklu, jaunas divpadsmitstāvu mājas, mazliet tālāk - kaut kādas viegli noplukušas padomjlaika deviņstāvenes. Obligātais dzīvojamo zonu zaļums un ielas, kas līdzinās autobāņiem.
Šādi atbaidoši rajoni ir, iespējams, ikvienā mūsdienu pilsētā - esmu ko līdzīgu redzējusi gan Stambulas, gan Maskavas, gan Parīzes nomalēs. Tajos nonākot, mani pārņem spējas eksistenciālas skumjas, skaudra apziņa par cilvēka dzīves nožēlojamo dabu, atklāsme par pasaules neglītumu un nostiprinās pārliecība, ka Dieva nav, ja reiz šādu vietu esamība tiek pieļauta.
Atgriezos savā mīlīgajā, dzīvības, žūpības un mazliet šmucīgas pavasara rosmes pārņemtajā Avotu apkaimē un atviegloti uzelpoju.
Šādi atbaidoši rajoni ir, iespējams, ikvienā mūsdienu pilsētā - esmu ko līdzīgu redzējusi gan Stambulas, gan Maskavas, gan Parīzes nomalēs. Tajos nonākot, mani pārņem spējas eksistenciālas skumjas, skaudra apziņa par cilvēka dzīves nožēlojamo dabu, atklāsme par pasaules neglītumu un nostiprinās pārliecība, ka Dieva nav, ja reiz šādu vietu esamība tiek pieļauta.
Atgriezos savā mīlīgajā, dzīvības, žūpības un mazliet šmucīgas pavasara rosmes pārņemtajā Avotu apkaimē un atviegloti uzelpoju.
mans riebīgāko rajonu top 3 ir zoļiks, ziepniekkalna masīvs un pļavnieki, jo tikai tur var attapties tādos desmitstāveņu ieskautos kvadrātos, kuros rodas baisa sajūta, ka nav izejas (jo blakus vēl viens tāds pats pagalms, un tad vēl viens)