Zevs norija grūtnieci Metīdu, lai tā nedzemdētu dēlu, kurš spētu konkurēt ar savu tēvu. Kā zinām, no Zeva galvas pēc tam izšķīlās viņa un Metīdas meita Atēna - mizogīniska intelektuāle, kas atbalstīja patriarhālo kārtību un noliedza, ka viņai jelkad būtu bijusi māte.
Mani aizkustināja tā mīta versija, kurā stāstīts par aprīto Metīdu: jau kļuvusi par Zeva iemiesoto sastāvdaļu, viņa darinājusi bruņas savai vēl nedzimušajai meitai. Kaut kas bezgala traģisks man tēlojas tajā maternitātes (paš)noliegumā, kas apbruņo sievietes ar mizogīniju un ļauj viņām pielāgoties patriarhālajai simboliskajai kārtībai.
Visa psihoanalīze ir viens vienīgs matricīds, ziniet.
Mani aizkustināja tā mīta versija, kurā stāstīts par aprīto Metīdu: jau kļuvusi par Zeva iemiesoto sastāvdaļu, viņa darinājusi bruņas savai vēl nedzimušajai meitai. Kaut kas bezgala traģisks man tēlojas tajā maternitātes (paš)noliegumā, kas apbruņo sievietes ar mizogīniju un ļauj viņām pielāgoties patriarhālajai simboliskajai kārtībai.
Visa psihoanalīze ir viens vienīgs matricīds, ziniet.
Metīdas gadījumā es pat vairāk domāju par to, ka mātes pašas cakina tās aizspriedumu bruņas kopā ar zīdaiņa pūriņu, vai tā vietā. To, ka svarīga ir patrilineārā, nevis matrilineārā paaudžu saikne, ka jāaizmirst sievišķā ģeneoloģija, ka svariīgi identificēties kā sava tēva, nevis mātes meitai.
Brrr, tūliņ aizpļāpāšos kā tāds VR.:)
un, tad, kad es sāku vismaz censties tā nedarīt, man atklājās brīnišķīga sieviešu pasaule (un, atkal, šeit gribas atvainoties par "saldumu" un pārlieku sajūsmu, kas atkal ir tas pats augstāk minētais), un es gribētu pārstāt to darīt pavisam, jo man šķiet, ka tad, es tajā brīnišķīgajā sieviešu pasaulē varēšu arī izpausties, neatskatoties, neaizbildinoties, netaisnojoties utt