Kurvjzieža kontemplācijas

Laiku pa laikam tomēr izrādās, ka esmu joprojām spējīga uz bērnišķām, naivām kucēnprieka izpausmēm, uz atgriešanos savos septiņos, desmit vai divpadsmit gados, tikai bez pieaugušajiem, kuri apsauktu un norātu, jo vienīgais pieaugušais, kurš šobrīd drīkst mani apsaukt, esmu es pati, un es sevi slikti pieskatu, es sevi izlaižu un dodu lielu vaļu.
Lūk, un šodien es no deju grupas meitenēm dabūju kā aizgājušās vārda dienas dāvanu spīdīgās čigānu rokassprādzes, un ko es tagad daru, es, protams, esmu viņas samaukusi pilnus apakšdelmus un priecājos, kā zib un grab, un jo vairāk tricina plecus, jo vairāk šīs zib un grab, un tieši pēc šī aksesuāra es klusībā biju ilgojusies, un, protams, nekur savā pieaugušā cilvēka ikdienā es tādu lētu bižutērijas nieku nevaru uzvilkt, jo mana vecuma sievietei neklājas staigāt zibēdamai, grabēdamai, bet šī diena man būs kucēnpriecīga. Es zibēšu un grabēšu pie sava spoguļa, un lai visa pieaugušo dzīve man iepūš.