Pēc skrējiena nedaudz pārsteigta konstatēju, ka Movescount man sarēķinājis varen brangu patērēto kaloriju daudzumu. Papētot sīkāk, atklaju, ka pulkstenī nez kādēļ iestatījies svars = 196 kg, kas, protams, neatbilst realitātei. Uzkāpu uz svariem. Nokāpu. Tagad man viegli dreb rokas (nē, 196, protams, nav, nav arī 96, bet, bet, bet...).
Vārdu sakot, es sveru gandrīz tikpat, cik mana māte svēra grūtniecības laikā. Tās grūtniecības, kad viņa gaidīja mani un par kuru viņa arvien stāsta ar vieglu šausmu pieskaņu balsī, jo TIK resnu taču viņu neviens cilvēks nevarot iztēloties, vai ne.
Manā dzīvē ir pārāk daudz orālo mierinājumu un pārāk maz kustību, es zinu, jā.
Vārdu sakot, es sveru gandrīz tikpat, cik mana māte svēra grūtniecības laikā. Tās grūtniecības, kad viņa gaidīja mani un par kuru viņa arvien stāsta ar vieglu šausmu pieskaņu balsī, jo TIK resnu taču viņu neviens cilvēks nevarot iztēloties, vai ne.
Manā dzīvē ir pārāk daudz orālo mierinājumu un pārāk maz kustību, es zinu, jā.
mana mamma, piemēram, tagad pret vecumu ir resna, bet viņa nestaigā rokas lauzīdama par to, jo tie retie cilvēki, kas viņu mīl un uzskata par labu un skaistu tāpat to dara. es pilnīgi noteikti neesmu no tievajām un grūtniecībā biju milzīga, bet man patīk mani treknumiņi un man patīk arī daudzi citi formīgi cilvēki, kamēr tievie bieži ir tik sapisušies par to savu tievumu un nešķiet dzīvespriecīgi it nemaz. kā tu vari būt dzīvespriecīgs, ja tu vergo kaut kādam citu priekšstatam par savu siluetu?
tas galīgi nav "patikt visiem", kā tu saki.
es nepatīku sev, mans ķermenis nav mans ķermenis, un tā tiešām ir problēma