Jāatzīst, ka kopienas "Hanna, bēdz" baisuļu slava mani mudina uz diezgan apmierinātu smaidiņu. Lai gan pats kopienas pastāvēšanas fakts dažus pilsoņus viegli bērnišķā noskaņojumā mēdz mudināt uz trollējošu uzvedību, ir diezgan labi jūtams, ka līdzcibiņi sākuši filtrēt izteikumus kā tādus, ko "Hannā" citē un ko "Hannā" necitē.
Tātad daži, iespējams, pirmo reizi mūžā nošķir stereotipisku viedokli no ne-stereotipiska. Vai nav jauki?
Tātad daži, iespējams, pirmo reizi mūžā nošķir stereotipisku viedokli no ne-stereotipiska. Vai nav jauki?
Lai izskaidrotu savu attiekmi pret bēgošo Hannu es turpināšu izmantot dzīvojamās platības metaforu.
Ja daudzdzīvokļu mājā dzīvo visumā forša kaimiņiene, kas ļoti baidās no suņiem, tad normāli cilvēki pat savu pārbaroto taksi turēs pavadā, ejot pa trepjutelpu, nevis mēģinās pārliecināt kundzi, ka šis jau nav nekāds slepkavnieks. Būs arī urlāni, kas pabaidīs ar rotveileru un paņirgs par to. Tomēr ne takšu saimnieku, ne rotveilera īpašnieka attieksmē pret suņiem nekādu īpašo izmaiņu nebūs. Kundzei nav nekāda pamata, lai domātu, ka viņa ir nolikusi pie vietas visus mājas suņu saimiekus. Man tā Hanna varbūt ir ļāvusi pamanīt, ka lietas, kas man šķiet sīka vienība, bet citiem ir ļoti sarūgtinošas. Es esmu drīzāk tāds resnā takšeļa saimnieks un apzināti cilvēkus necenšos sāpināt.
Es tur pārsvrā redzu pēc savas skalas cepšanos par štruntiem, bet spēju saprast, ka ir cilvēki, kam tas nešķiet mazsvarīgi. Daži no stereotipu vērotājiem ir diezgan simpātiski cibas personāži, respektēju šo viņu daiļrades šķautni.