Kurvjzieža kontemplācijas

Manas medicīniskās dēkas

Krāšņais Kurvjziedis

Manas medicīniskās dēkas

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Jau kādu gadu, ja ne vairāk, mani traucēja nepatīkams sabiezējums uz papēža. Izskatījās pēc zemādā iecistojušās tulznas un visnegaidītākajos mirkļos mēdza spalgi iesāpēties - īslaicīgi, bet pamatīgi. Dīvaini, bet berzēšanās pret slēgtiem apaviem, piemēram, skrienot krosenēs, sāpes neradīja, toties šļūkāšana čībiņās uz virtuvi rīta agrumā varēja pāraugt krampjainā drāmā.
Lūk, un šodien bija tā diena, kad es ar ģimenes ārsta norīkojumu sēdēju poliklīnikas ķirurga kabinetā, garos brunčus virs potītes uzrāvusi un klausījos dakterītes un māsiņas dialogu.
- Higroma?
- Varbūt neiroma?
- Varbūt visparastākā papiloma?
- Drīzāk pat hondroma, es teiktu.
- Jums viņa nepatīk? - šis beidzot bija adresēts man.
- Nepatīk vis, - es purināju galvu.
- Varam izgriezt, tās ir divas šuves, piecpadsmit lati.
- Varam, - es piekritu. - Kad?
- Kaut vai tūlīt.
- Vai es pagūšu pēc pusotras stundas uz darbu?
- Noteikti. Nevajadzētu tikai pie stūres sēsties, anestēzija būs stipra.
Jau pēc minūtes es gulēju uz kušetītes kobras pozā, un māsiņa lēja spirtu uz manām pēdām.
- Dūriens sāpēs, iespējams, stipri. Elpojiet dziļi, ja gribas, tad kliedziet. Aizvakar mums viens vīrietis bļāva tā, ka pat no grāmatvedības skrēja skatīties.
- Es esmu sieviete, - atteicu seksisma pilnā pašcieņā un klusēdama elpoju dziļi. Nebija melojušas, sāpēja tā, ka pat asaras izsprāga. Toties pēc tam galva viegli sagriezās, jutu vien kutinošus uzspiedienus ādai, plāksteru čaukstēšanu, un, skat, viss jau bija galā.
- Vai, cik smuks veidojums! Paskatieties, kādas viņam kājiņas, - dakterīte čaloja. - Nē, nu laikam tomēr hondroma, jāsūta būs uz histoloģiju, interesanti taču.
- Man arī ir interesanti,- es teicu, vērodama apaļam krusas graudam līdzīgo objektu pincetes knābī.
- Tad jau mēs to noskaidrosim. Pilnīgi skaidrs, protams, ka tas ir labdabīgs, bet klasificēt tomēr uz aci nevar.
Lūk, un tā es, ietūcījusi asiņojošo kāju kurpē, atgriezos darbā, jau pa ceļam apziņodama pēc iespējas lielāku cilvēku loku,ka man veikta neidentificēta audzēja operācija. Vismaz tomēr kāds piedzīvojums.
Vakars ir pienācis, bet kāja, pretēji brīdinājumiem, nemaz arī nesāp. Miegs gan nāk kā paisuma vilnis, laikam anestēzija bijusi gana stipra.
Ar labu nakti, Ciba.
  • Man šis mēdza sāpēt. Pēkšņi un nikni. Citādi droši vien būtu vēl dažus gadiņus pagaidījusi, vai tiešām neuzsūksies. (Starp citu, plaukstas higroma man pārplīsa un uzsūcās, gaidot rindā uz operāciju, tā ka tā nemaz nav sliktākā taktika).
    Bet aiziet pie ārsta vajag. Ja kaut ko izoperēs, pēc tam dzīves kvalitate uzlabosies, pilnīgi noteikti.
    • Nu, man sākumā bija mazs bumbulītis, tagad pāvērties jau par baigo īkšķa lieluma/garuma bumbuli. Bet ne jau tas vien - man, tāpat kā mildai un snorkei, būtu jāoperē hallux valgus - tautā saukti par kauliņiem. viena kāja jau ir galīgi čupā, būtībā esmu invalīds. Apavus nevaru nopirkt. Vasarā vēl neko, dzīvojos jēzenēs vai mīkstās balerīnās, bet rudenī, ziemā ir ko padomāt. Un sāp maitas. Īpaši tā labā kāja, - gadās, ka no centra līdz Vecrīgai nevaru aiziet, jāapsēžas parkā uz soliņa. Bet ir dienas, kad nav tik traki. Sēņot arī pagaidām vēl varu, lai gan ne tā kā senāk. Bet tās operācijas ir smagas. Uz vasaru negribēju. Tagad uz ziemu - arī diezkas nav:) Un vēl arī mamma - lai gan tagad pansionātā, es braucu pie vieņas 2-3 reizes nedēļā, un ar ģipša čībām tas būs sarežģīti.
      • Izklausās pavisam nelāgi.
        Bet varbūt šis tomēr ir labākais laiks pieteikties? Vasara jau cauri, bet līdz ziemas apaviem pagūs sadzīt. Pie mammas aizbraukusi, varēsi mierīgi pasēdēt viņai blakus ar visām ģipša čībām.
        (kaut gan es lieliski zinu, cik grūti saņemties uz ko tādu, īpaši, ja zini, ka tas būs smagi, dārgi, ar ilgu veseļošanās periodu, šausmīgi grūti).
        • nu, es jau apsveru, apsveru. uz konsultāciju var vismaz aiziet, no tā jau gabals nenokritīs.gribu aiziet pie tā mildas ārsta, jo mildai, šķiet, operēja pēc citas metodes nekā manai draudzenei Baņutai. Milda pēc nedēļas jau drusku staigāja, kamēr Baņutai bija mēnesi mājas un gandrīz gultas režīms.
      • jaaaa, es esmu tik prieciiga, ka izopereeju ' un nemaz nav tik traki
Powered by Sviesta Ciba