![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jau kādu gadu, ja ne vairāk, mani traucēja nepatīkams sabiezējums uz papēža. Izskatījās pēc zemādā iecistojušās tulznas un visnegaidītākajos mirkļos mēdza spalgi iesāpēties - īslaicīgi, bet pamatīgi. Dīvaini, bet berzēšanās pret slēgtiem apaviem, piemēram, skrienot krosenēs, sāpes neradīja, toties šļūkāšana čībiņās uz virtuvi rīta agrumā varēja pāraugt krampjainā drāmā.
Lūk, un šodien bija tā diena, kad es ar ģimenes ārsta norīkojumu sēdēju poliklīnikas ķirurga kabinetā, garos brunčus virs potītes uzrāvusi un klausījos dakterītes un māsiņas dialogu.
- Higroma?
- Varbūt neiroma?
- Varbūt visparastākā papiloma?
- Drīzāk pat hondroma, es teiktu.
- Jums viņa nepatīk? - šis beidzot bija adresēts man.
- Nepatīk vis, - es purināju galvu.
- Varam izgriezt, tās ir divas šuves, piecpadsmit lati.
- Varam, - es piekritu. - Kad?
- Kaut vai tūlīt.
- Vai es pagūšu pēc pusotras stundas uz darbu?
- Noteikti. Nevajadzētu tikai pie stūres sēsties, anestēzija būs stipra.
Jau pēc minūtes es gulēju uz kušetītes kobras pozā, un māsiņa lēja spirtu uz manām pēdām.
- Dūriens sāpēs, iespējams, stipri. Elpojiet dziļi, ja gribas, tad kliedziet. Aizvakar mums viens vīrietis bļāva tā, ka pat no grāmatvedības skrēja skatīties.
- Es esmu sieviete, - atteicu seksisma pilnā pašcieņā un klusēdama elpoju dziļi. Nebija melojušas, sāpēja tā, ka pat asaras izsprāga. Toties pēc tam galva viegli sagriezās, jutu vien kutinošus uzspiedienus ādai, plāksteru čaukstēšanu, un, skat, viss jau bija galā.
- Vai, cik smuks veidojums! Paskatieties, kādas viņam kājiņas, - dakterīte čaloja. - Nē, nu laikam tomēr hondroma, jāsūta būs uz histoloģiju, interesanti taču.
- Man arī ir interesanti,- es teicu, vērodama apaļam krusas graudam līdzīgo objektu pincetes knābī.
- Tad jau mēs to noskaidrosim. Pilnīgi skaidrs, protams, ka tas ir labdabīgs, bet klasificēt tomēr uz aci nevar.
Lūk, un tā es, ietūcījusi asiņojošo kāju kurpē, atgriezos darbā, jau pa ceļam apziņodama pēc iespējas lielāku cilvēku loku,ka man veikta neidentificēta audzēja operācija. Vismaz tomēr kāds piedzīvojums.
Vakars ir pienācis, bet kāja, pretēji brīdinājumiem, nemaz arī nesāp. Miegs gan nāk kā paisuma vilnis, laikam anestēzija bijusi gana stipra.
Ar labu nakti, Ciba.
Lūk, un šodien bija tā diena, kad es ar ģimenes ārsta norīkojumu sēdēju poliklīnikas ķirurga kabinetā, garos brunčus virs potītes uzrāvusi un klausījos dakterītes un māsiņas dialogu.
- Higroma?
- Varbūt neiroma?
- Varbūt visparastākā papiloma?
- Drīzāk pat hondroma, es teiktu.
- Jums viņa nepatīk? - šis beidzot bija adresēts man.
- Nepatīk vis, - es purināju galvu.
- Varam izgriezt, tās ir divas šuves, piecpadsmit lati.
- Varam, - es piekritu. - Kad?
- Kaut vai tūlīt.
- Vai es pagūšu pēc pusotras stundas uz darbu?
- Noteikti. Nevajadzētu tikai pie stūres sēsties, anestēzija būs stipra.
Jau pēc minūtes es gulēju uz kušetītes kobras pozā, un māsiņa lēja spirtu uz manām pēdām.
- Dūriens sāpēs, iespējams, stipri. Elpojiet dziļi, ja gribas, tad kliedziet. Aizvakar mums viens vīrietis bļāva tā, ka pat no grāmatvedības skrēja skatīties.
- Es esmu sieviete, - atteicu seksisma pilnā pašcieņā un klusēdama elpoju dziļi. Nebija melojušas, sāpēja tā, ka pat asaras izsprāga. Toties pēc tam galva viegli sagriezās, jutu vien kutinošus uzspiedienus ādai, plāksteru čaukstēšanu, un, skat, viss jau bija galā.
- Vai, cik smuks veidojums! Paskatieties, kādas viņam kājiņas, - dakterīte čaloja. - Nē, nu laikam tomēr hondroma, jāsūta būs uz histoloģiju, interesanti taču.
- Man arī ir interesanti,- es teicu, vērodama apaļam krusas graudam līdzīgo objektu pincetes knābī.
- Tad jau mēs to noskaidrosim. Pilnīgi skaidrs, protams, ka tas ir labdabīgs, bet klasificēt tomēr uz aci nevar.
Lūk, un tā es, ietūcījusi asiņojošo kāju kurpē, atgriezos darbā, jau pa ceļam apziņodama pēc iespējas lielāku cilvēku loku,ka man veikta neidentificēta audzēja operācija. Vismaz tomēr kāds piedzīvojums.
Vakars ir pienācis, bet kāja, pretēji brīdinājumiem, nemaz arī nesāp. Miegs gan nāk kā paisuma vilnis, laikam anestēzija bijusi gana stipra.
Ar labu nakti, Ciba.
(es uzreiz apčamdīju savas pēdas saišu sabiezējumu... to laikam tik vienkārši izoperēt nevar, bet vienreiz taču tas ir jādara)
Bet aiziet pie ārsta vajag. Ja kaut ko izoperēs, pēc tam dzīves kvalitate uzlabosies, pilnīgi noteikti.
Bet varbūt šis tomēr ir labākais laiks pieteikties? Vasara jau cauri, bet līdz ziemas apaviem pagūs sadzīt. Pie mammas aizbraukusi, varēsi mierīgi pasēdēt viņai blakus ar visām ģipša čībām.
(kaut gan es lieliski zinu, cik grūti saņemties uz ko tādu, īpaši, ja zini, ka tas būs smagi, dārgi, ar ilgu veseļošanās periodu, šausmīgi grūti).