Reizēm es īgni nodomāju, ka mūsu koncentrēšanās uz svešvalodu zināšanām un nesaudzīgā ierēkšana par katru (jo īpaši, nedoddies, amatpersonu), kam tādu nav, ir vistiešākās ilgās dzimtbūšanas sekas un, nezinu, verdzības komplekss kaut kāds.
Par katru nē. Par amatpersonām..nu, man it nemaz smiekli nenāk.
Man arī liekas, ka mudīga svešvalodu mācīšanās un jo īpaši pedantisks to lietojums un citu runātāju piekasīga vērošana ar ērgļa aci ir mazliet verdziskuma izpausme - kad valodu mācīšanās nav kā, teiksim, mūzikas spēlēšana.
Amatpersonām gan obligāti jāspēj sarunāties ar citvalstu kolēģiem. Sarunāšanās taču ir viņu darba pamatā.
Lūk, neesmu pārliecināta, vai spēja sarunāties svešvalodā ir galvenais, kas amatpersonai nepieciešams. Amatpersonai ir jāspēj savu valsti vai savu nozari pārvaldīt, un svešvalodu zināšanas, protams, ir vēlamas, varbūt pat mazliet vairāk nekā prasme rēķināt kvadrātvienādojumus un atvasināt funkcijas (kaut gan - ej nu sazini), taču vienīgā profesija, kurā tās ir obligātas, ir tulks!
no otras puses_ ja kādas personas svešvalodu zināšanas rada šaubas, vai otra puse spēs to adekvāti saprast un ir nepieciešams, lai abas puses spētu viena otru saprast, tad labāk ir paņemt tulku (it īpaši, ja šī "paņemšana" grūtības nerada), nevis mocīties pašam ar I, houm, īt, vant.
Svešvalodu zināšanas ir noteiktas par profesiju klasifikatorā. Tātad vadošajiem amatiem šāda prasība ir normāla un arī ierēkšana par šādas prasmes trūkumu ir pamatota. Tā teikt, nav ko cerēt uz megaapjoma zināšanām, ja murmulē tikai savā letiņu valodā vien.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Man arī liekas, ka mudīga svešvalodu mācīšanās un jo īpaši pedantisks to lietojums un citu runātāju piekasīga vērošana ar ērgļa aci ir mazliet verdziskuma izpausme - kad valodu mācīšanās nav kā, teiksim, mūzikas spēlēšana.
Amatpersonām gan obligāti jāspēj sarunāties ar citvalstu kolēģiem. Sarunāšanās taču ir viņu darba pamatā.