Man, iespējams, ir kāds dziļš komplekss, kas pilnīgi pretējs VR kompleksiem, jebšu es ik uz soļa saskatu, cik liels ļaunums ir patriarhālais diskurss, un cik bezjēdzīgi tas sapisis cilvēku prātus, atņemot viņiem vismazākās izredzes uz laimi. Un tā nav tikai atsevišķu vīriešu nepamatotā pārākumapziņa (kas mēdz radīt viņos dziļas neirozes, jo šis iedomātais pārākums kaut kā jāattaisno un kaut kā tie sievišķi pie vietas jānoliek, sasodīts, cik negantu piepūli tas prasa), bet arī daudzu sieviešu iemācītā bezpalīdzība, vajadzība manipulēt, izmantojot savu seksualitāti, un pēc iespējas dārgāk pārdoties. Un pāri visam - abu dzimumu nemitīgās cīņas par emocionālo varu, abpusēja, postoša atkarība, vēlme izmantot un hroniska nespēja mīlēt.
Tavas citētās rindkopas gadījumā es toties to nesaskatu (lai arī sirds dziļumos pāris reizes esmu Tīronam piedēvējusi neglābjamu šovinistisku seksismu). Tas man drīzāk liekas mūžīgais Martas-Marijas konfllikts, kas kopīgs abiem dzimumiem, un kura abām pozīcijām ir vienāds pazudināšanas un glābiņa potenciāls.
Tas tev nav vis kaut kāds Dimiters, eksdeputāts Šmits, vai tamlīdzīgi prastuļi.:)