Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar atkal bija viesi - pareizāk, viešņas, šoreiz. Biju sacepusi zivi sviesta-baltvīna mērcē, nežēlīgi trekni, jāatzīst, taču ar zirnīšiem, kaperiem, olīvām un salātlapām garšoja lieliski. Arī salātiem nebija ne vainas. Ar to gan pamats manam namamātes lepnumam ir izsmelts, jo desertus es neprotu un nemācos, tāpēc liku galdā visparastāko "Ekselences" saldējumu. Taču labākā daļa bija akadēmiskās tenkas. Varat mani nicināt līdz sirds dziļumiem, bet es spīdošām acīm ķeru katru drupaču, katru šļakatu no Turienes, jo tā nu manā galvā ir sagriezies, ka Tur ir Valstība, bet visi mani darbi ir nožēlojama trimda, eksils, ar Sīzifa darbu aizpildīts, ne piepildīts.

Ceru, ka drīz beigsies nolādētais sals (piedodiet, polārās mitrenes, kas līksmi dej zem pelēkajām atsaldētajām debesīm), jo es atkal esmu apaukstējusies (vēl, protams, var gadīties, ka tas tomēr ir aizdegunes vēzis), tāpēc drebinos satuntuļojusies un apkrāvusies tējas krūzēm un Melnā balzama rezervēm un apcerīgi domāju, ka, ja sanāks no visa šitā nomirt, tad vismaz pēc tam nekad, nekad vairs nebūs jāsalst.