Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Adventa laiks manā dzīvē nav un nekad nav bijis klusais gaidīšanas, apceres un mājas pucēšanas laiks. Tas drīzāk atgādina spirālisku-piltuvveidīgu akvaparka trubu vai īpaši perversi mežonīgu karuseli, kurā jāvirpuļo teju ne līdz samaņas zudumam no viena darba uz citu, no vienas ballītes uz citu. Un tieši tāpēc man decembris patīk. Apziņas analizējošās funkcijas ir atslēgtas, strādā tikai uztvere un īslaicīgā atmiņa, kā arī nosacījuma un beznosacījuma refleksi. Visu dari, dari, dari, raksti, stāsti, prezentē, tulko, skaidro, krāso acis, veido matus, dzer šampanieti, ēd tortes, vem pēc šampanieša un tortēm, mosties no dažu stundu snaudas, meklē tīru apģērbu, atsaki tikšanos, jo tajā laikā jau cita, pērc dāvanas, kliedz klausulē, ka tu nevari pagūt un par tādām lietām jābrīdina laicīgi, pārlec no viena sabiedriskā transportlīdzekļa citā, stopē taksi, pabaro brēcošos kaķus, piezvani mātei, ieraksti Cibā, uzzīmē grafiku...
Un tad ir pagājusi klusa nakts, svēta nakts, var pamosties ne visai tīrā istabā, uzvārīt lielu, baltu kafiju, kas ielīst kuņģī kā svētums dvēselē, un saprast, ka priekšā ir pulciņš laimīgu bezdarbīgu dienu un jauns, vēl neizsaiņots gads.
  • Labs apraksts :) Tev vismaz ir darbs UN ballītes, mums kaut kā mēdz gadīties, ka uz gada beigām liela daļa kartogrāfu rukā līdz 8-9 vakarā, dodas mājās, kur sabrūk gultā, lai no rīta rāpotu uz darbu (kur, savukārt, pusducis datoru nonstopā veic modelēšanas aprēķinus, viņiem, nabagiem, vispār nekādu svētku).
    • Jo līdz Ziemassvētkiem noteikti jāpabeidz Salaveča īpašais pasūtījums?
      • Līdz Jaunajam gadam parasti. Ja Salavecis sadomās pasūtīt stratēģisko trokšņa karti ziemeļbriežu pajūga izmantotajiem satiksmes koridoriem tad jā, arī tas noteikti būs jāizdara laikā no novembra (jo ātrāk taču nevarēs datus iedot) līdz gada beigām!
    • Jā, tās ballītes kaut kā sanāk pa starpu vai pat paralēli darbiem - nu, tur "izēdīšu muti un tad izklāstīšu tēzes".:)
      • šis man atgādināja vienu ļoti oficiālu darba pasākumu, kurā bija jāuzstājas visādiem lieliem aizpogulijas vadītājiem. un tad viens no viņiem, stipri paģirains pēc iepriekšējās dienas festivāla viesnīcā, stāvēdams visu priekšā un prezentēdams savus slaidus, vienā rokā turēja kafijas krūzi, ar kuru brīžiem rādīja uz skaitļiem, brīžiem no tās skaļi pastrēbās, bet ar otru roku grābāja no galda cepumus, kurus savas prezentācijas laikā pamanījās arī ēst (starp teikumiem) un drupināt turpat priekšā:) mēs visi bijām absolūti apburti no šīs uzstāšanās.
Powered by Sviesta Ciba