šis man atgādināja vienu ļoti oficiālu darba pasākumu, kurā bija jāuzstājas visādiem lieliem aizpogulijas vadītājiem. un tad viens no viņiem, stipri paģirains pēc iepriekšējās dienas festivāla viesnīcā, stāvēdams visu priekšā un prezentēdams savus slaidus, vienā rokā turēja kafijas krūzi, ar kuru brīžiem rādīja uz skaitļiem, brīžiem no tās skaļi pastrēbās, bet ar otru roku grābāja no galda cepumus, kurus savas prezentācijas laikā pamanījās arī ēst (starp teikumiem) un drupināt turpat priekšā:) mēs visi bijām absolūti apburti no šīs uzstāšanās.