![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ar visu to, ka man mājās nav funkcionējoša televizora, un ka ļoti reti ikdienas gaitā mēdzu paskatīties uz vides reklāmām, Rīgas ielās saplaukušais prolaifistu terors ir sasniedzis arī manu apziņu. Es ticu, ka tie cilvēki nav ļauni. Es ticu, ka daļa viņu ir pārliecināti, ka cīnās par Taisnu Lietu, bet otra daļa - tik ļoti aizņemta ar sava politiskā kapitāla vairošanu, ka sen jau izgājuši hiperracionalizētā cinisma orbītā, tālu viņpus laba un ļauna. Un tāpēc viņi nekad neiedomāsies, cik vājprātīgu emocionālo vardarbību viņi šobrīd piekopj pret sievietēm, kuras ir izvēlējušās izdarīt abortu vai pašlaik spiestas to izvēlēties. Bet, ja viņi par to iedomājas, un tas ir apzināts solis, es atriebīgi ļaunprātīgi ceru, ka viņi paši reiz tiks tikpat sāpīgi ievainoti.
Es pati nekad neesmu nonākusi šīs baisās izvēles priekšā, citādi - skaidri zinu, nekādi neuzdrošinātos par to rakstīt. Taču, ja jau reiz daba ir iekārtojusi tā, ka negribēta grūtniecība var skart tikai sievietes ķermeni, tādējādi noliekot viņu neizdevīgā situācijā gan pašas kļūdas, gan vīrieša, ārsta vai farmācijas uzņēmuma kļūdas gadījumā, cik necilvēcīgam jābūt kādam, kurš uzdrošinās viņu nosodīt par to, ka viņa šo kļūdu ir izpirkusi ar fiziskām un morālām ciešanām? Cik paštaisnam jābūt akmeņa metējam, kuram vai nu laimējies piedzimt privileģētā dzimuma ķermenī, vai arī laimīgi jau pārdzīvot šaubu un nedrošības pilnos reproduktīvā vecuma gadus, vai arī - jā, iespējams, pašai pietiekami veiksmīgi iekārtot savu dzīvi tā, lai jebkura grūtniecība būtu gribēta un apsveicama.
Es nezinu, kurš par to visu maksā, es līdz galam nesaprotu, kam ir izdevīgi, bet mani pārņem riebums par tagadni un bailes no nākotnes. Es negribu dzīvot valstī, kur sieviete tiek šaustīta par savām privātajām izvēlēm - nevis no baznīcas kanceles, nē, uz ielu stūriem un pašas dzīvoklī, TV reklāmu pauzēs. Arī tad negribētu, kad pašai vairs nekādas grūtniecības - ne gribētas, ne negribētas nebūs iespējamas.
Jo sieviete NAV līdzeklis bērnu radīšanai. Sieviete NAV līdzeklis.
Es pati nekad neesmu nonākusi šīs baisās izvēles priekšā, citādi - skaidri zinu, nekādi neuzdrošinātos par to rakstīt. Taču, ja jau reiz daba ir iekārtojusi tā, ka negribēta grūtniecība var skart tikai sievietes ķermeni, tādējādi noliekot viņu neizdevīgā situācijā gan pašas kļūdas, gan vīrieša, ārsta vai farmācijas uzņēmuma kļūdas gadījumā, cik necilvēcīgam jābūt kādam, kurš uzdrošinās viņu nosodīt par to, ka viņa šo kļūdu ir izpirkusi ar fiziskām un morālām ciešanām? Cik paštaisnam jābūt akmeņa metējam, kuram vai nu laimējies piedzimt privileģētā dzimuma ķermenī, vai arī laimīgi jau pārdzīvot šaubu un nedrošības pilnos reproduktīvā vecuma gadus, vai arī - jā, iespējams, pašai pietiekami veiksmīgi iekārtot savu dzīvi tā, lai jebkura grūtniecība būtu gribēta un apsveicama.
Es nezinu, kurš par to visu maksā, es līdz galam nesaprotu, kam ir izdevīgi, bet mani pārņem riebums par tagadni un bailes no nākotnes. Es negribu dzīvot valstī, kur sieviete tiek šaustīta par savām privātajām izvēlēm - nevis no baznīcas kanceles, nē, uz ielu stūriem un pašas dzīvoklī, TV reklāmu pauzēs. Arī tad negribētu, kad pašai vairs nekādas grūtniecības - ne gribētas, ne negribētas nebūs iespējamas.
Jo sieviete NAV līdzeklis bērnu radīšanai. Sieviete NAV līdzeklis.
2) par eitanāziju man arī ir viedoklis, kurš noteikti nesakritīs ar Tavu, jo man ir nācies redzēt daļu no kādas radinieces nedēļu ilgās agonijas, kuras laikā viņa, pie samaņas nākdama, lūdzās tikai pēc iespējas ātrāku nāvi, jo pretsāpju līdzekļi bija kļuvuši bezspēcīgi, bet neviens nebija tiesīgs viņai palīdzēt. Es, protams, nevienam draņķa prolaifistam šādu pieredzi nenovēlu.
2)ok, ieliec vārda eitanazēt vietā nošaut un paralizētas vietā plānprātīgu vai kaut ko tādu, kas apgrūtina kopjošo cilvēku, bet ne tik daudz pašu slimnieku. cēli jau būtu turēt šo veco cilvēku savās mājās, bet to nedrīkst prasīt.
Turklāt ir arī citas būtiskas atšķirības. Veco cilvēku var pārvietot uz pansionātu, OK, tas nav cēli, bet ir pieņemami. Viņš ir tiesību subjekts, par viņu rūpējas ne tikai ģimene, bet arī valsts un sabiedrība kopumā.
Embrijs nav tiesību subjekts, tas ir šūnu kopums, kam piemīt dažas taksijas un kairināmība (piedod, bet es nelietoju jēdzienu "dvēsele", es ar to saprotu tikai imagināru konstrukciju, kuru nespēju saistīt ar organismu, kuram nav apziņas). Protams, viņa nogalināšana ir dzīvas būtnes nogalināšana - taču arī vardes vai zivs nogalināšana ir dzīvas būtnes nogalināšana.
vecā cilvēka pārvietošana uz pansionātu šeit varētu būt pielīdzināma glābējsilītei
man tagad nav spēka meklēt avotus, un šo informāciju var, protams, saukt par prolaifistu spekulācijām, taču ir lasīts, ka embrijs arī pirms slavenās 12. nedēļas jūt sāpes un bailes, kā arī aborta laikā bēg no kiretes. bet, protams, to, vai tas ir vai nav cilvēks, nevar pierādīt racionāli. ja es neuzskatītu tā, kā es uzskatu tagad, tad droši vien es domātu apmēram tā - ok, nevar pierādīt, ka tas ir cilvēks, bet nevar arī pierādīt, ka nav, tāpēc labāk neaiztikt
ja jau tik briesmīgi negribas ziedot savu ķermeni, tad ir jādzīvo celībātā, kaut gan arī tad var būt izvarošana kā nelaimes gadījums. problēma tāda, ka mums gribas pašiem kontrolēt visu ko, kas nav tam paredzēts, un tas attiecas ne tikai uz bērna iznēsāšanu