Reizēm man šķiet, ka lieliska opcija būtu visus tradicionālo vērtību fundamentālistus ik pa laikam deportēt uz kādu valsti, kas dzīvo saskaņā ar senām un noturīgām patriarhālām tradīcijām. Ne obligāti uz kādu talibu kontrolētu Afganistānas lauku ciematu, bet varbūt uz kādu Nigērijas nomali vai kaut kā tā. Lai izbauda, cik jauka ir stabila laulība, kuru nav iespējams šķirt pat tad, ja kopdzīve ir kļuvusi neciešama, cik forši ir vīrietim būt divdesmit cilvēku ģimenes galvam un apgādniekam, strādājot padsmit stundas diennaktī, cik lieliski ir būt patiešām sievišķīgai sievietei, izprecinātai tūlīt pēc pirmās mēnešreizes, neprotošai ne lasīt ne rakstīt, toties ar lieliskām mājsaimniecības iemaņām. Augsta dzimstība, stingra morāle, vai nav jauki!
Ja Latvijas teritorija būtu pietiekami liela, varētu pat atvēlēt kādu zemes pleķīti šeit, lai iekopj kādu ciematiņu, līdzīgi ASV amišiem. Galvenais, nelaist viņus no turienes laukā, tikai reizēm aizsūtīt kādu medicīniskās palīdzības misiju, lai nebūtu pavisam nehumāni.
Ja Latvijas teritorija būtu pietiekami liela, varētu pat atvēlēt kādu zemes pleķīti šeit, lai iekopj kādu ciematiņu, līdzīgi ASV amišiem. Galvenais, nelaist viņus no turienes laukā, tikai reizēm aizsūtīt kādu medicīniskās palīdzības misiju, lai nebūtu pavisam nehumāni.
Iespējamais risinājums varētu būt veidot tematiskos bērnudārzus, nevis pēc pieraksta. Un tad, lai viņi savā sulā ņemas, kurš evanģēlijs ir pirmais jālasa, vai kādā krāsā zēniem kleitas šūdināt. Ir gan piemērs tam, ka neliksies tā pat mierā. Ir mums te tāds dīvains privātais bērnudārzs kā Pūcīte. Takš, jēzus, kāds šums bija sacelts par muzeja šaujamieroču eksponātiem, lai arī neviena bērnudārza vecāka sašutumu es nemanīju.
Turklāt nekur jau tā problēma nepazudīs; zināma nodalīšanās varbūt notiks, taču tīri praktiski ieviest dalītus bērnudārzus (tālāk skolas, tramvajus, sporta klubus, veikalus?) ir diezgan nereāli. Tā kā nāksies vien sadzīvot, kasoties un rīvējoties.