Šodienas konferencē visuzmanīgāk klausījos referentos par elektroniskās balsošanas iespējamo ieviešanu Latvijā. Īsti gudrāka gan nekļuvu, jo nedz vienas puses argumenti "tas nav droši, tehniski nav iespējams garantēt nedz datu drošību, nedz balsojuma aizklātību", nedz otras - "toties tas ir baigi ērti" netika pietiekami izvērsti. Šobrīd gan vairāk sliecos ticēt, ka drošība un aizklātums ir svarīgāki rādītāji par ērtumu, un man nav īsti pamata apšaubīt Dr.Māra Alberta atsaukšanos uz IBM veiktajiem pētījumiem.
Ja balsojumi ir viegli viltojami (piemēram, kā Krievijā), tad var nobalsot kauču 99,99%, un visa demokrātija, vienalga, karājas uz nagliņas. PSRS arī bija 100% vēlētāju aktivitāte, bet reāli nekādas izvēles netika izdarītas.
Primārais mērķis ir - lai pilsonim ir iespēja nobalsot tā, kā viņš/viņa uzskata par pareizu un ar pārliecību, ka šī izvēle tiek respektēta.
Manā skatījumā sistēmas, kurām es šobrīd uzticu lielāko daļu savas esošās naudas, lielāko daļu sava darba visās tā stadijās un lielāko daļu savas nākotnes, ir pietiekami okei. Nevienam vēl nav bijis pietiekami viegli izmantot manu kredītkarti, lai pasūtītu kravas kasti vibratoru (vai informēt kādu par to, ka es to kasti vibratoru esmu pasūtījusi pati), un konfidenciāli darba projekti (jei bogu vērtīgāki par vienu manu balsi vēlēšanās) tiek pārsūtīti pa e-pastu. Bet nē, pēkšņi vēlēšanām elektroniskās sistēmas vairs nav gana drošas.
Sliktākajā gadījumā var vnk nolīgt kaut kādu firmu, kurai sava reputācija ir svarīgāka par mazas valstiņas vēlēšanu rezultātiem, un miers.