Pēdējā laikā mani atkal apsēdis ceļotkāres dēmons, un es šo cītīgi baroju, šķirstīdama atlantus un lasīdama ceļojumu aprakstus "Draugos". Cita starpā - urda doma, ka vajadzētu vēl kādu reizi kaut kur aizklīst vienai. Ne tādēļ, ka man būtu kaut mazītiņākie iebildumi pret daudzus gadus pārbaudītajām ceļabiedrēm (kaut kā vienmēr sanācis ceļot sieviešu kompānijā, kam ir daudz jo daudz plusu, iespējams, arī mīnusi, bet tos es nezinu), taču man šķiet, ka cilvēkam reizi pa reizei ir labi palikt vienatnē ar Ceļu. Īpaši, ja Ceļš ved pa svešām, dabas, klimata, valodas un tradīciju ziņā radikāli atšķirīgām vietām. Īpaši ja cilvēks ir sieviete, un jo īpašāk - sīka un fiziski nenorūdīta sievietīte.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
unpyKā ta neesi fiziski norūdīta, ja mēdz skriet kilometru kilometrus?- kriiNu, labi - neesmu gluži tefteļkundzīte, kas ķer aizdusu pēc nosoļotiem pārsimt metriem. Bet, paveroties uz smagumiem, ko spēj panest, attālumiem, ko spēj norikšot, un kalniem, kuros spēj uzrāpties Īsti Ceļotāji, saprotu, ka ir, uz ko tiekties.
- lavenderahm, tā kā civilizācijas asfaltētajās un bruģētajās vietās cilvēki lieto koferus ar ritenīšiem, man nupat ienāca prātā, ka fiziski nenorūdītām mazām sievietītēm necivilizētos maršrutos noderētu soma uz atsperēm, ko lecināt pie rokas!
- kriiBruģis arīdzan ir riteņkoferiem nedraudzīgs. Vislabākās būtu mugursomas, kas transformējas riteņsomās, bet tādas baigi reti gadās kur manīt.
- lavenderaes pēdējo reizi tādu manīju somu veikalā aptuveni uz Birznieka-Upīša un Dzirnavu stūra