![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mani nedaudz mulsina sabiedrībā (tostarp Cibā) nostabilizējies un varbūt pat progresējošais priekšstats, ka vidējā izglītība (iespējams, arī augstākā) ir noteikti jāpadara pieejama pēc iespējas lielākam ļaužu lokam, neatkarīgi no viņu spējām un motivācijas. Tās apgūšanai jābūt pēc iespējas rotaļīgākai un vieglākai, lai, nedoddies, kādu netraumētu, radot priekšstatu, ka varbūt citas nodarbes (piemēram, aroda apgūšana vai vienkāršs fizisks darbs) viņam vai viņai padotos labāk. Šī paša iemesla dēļ jaunulim jāļauj izvēles brīvība atmest kā nevajadzīgu visu to mācību priekšmetu apguvi, kas viņam sagādā piepūli.
No tiesas baidos piedzīvot brīdi, kad jebkāda veida pārbaudījumi tiks pilnībā atcelti, jo - kamooõn, mēs taču katrs esam unikāla, netakārtojama personība, kāpēc gan spiest cilvēku kādos rāmjos, sagādāt stresu un pazemojumu, liekot atbildēt uz unificētiem jautājumiem vai risināt uzdevumus, ignorējot, ka ikvienam no mums var būt savi priekšstati par šo zinību jomu.
No tiesas baidos piedzīvot brīdi, kad jebkāda veida pārbaudījumi tiks pilnībā atcelti, jo - kamooõn, mēs taču katrs esam unikāla, netakārtojama personība, kāpēc gan spiest cilvēku kādos rāmjos, sagādāt stresu un pazemojumu, liekot atbildēt uz unificētiem jautājumiem vai risināt uzdevumus, ignorējot, ka ikvienam no mums var būt savi priekšstati par šo zinību jomu.
Cita lieta, ka izglītības sistēma ir galīgā pakaļā. Bet tad ir fundamentāli jārisina šī problēma, nevis jānoraida izglītības nozīme masām.