Kurvjzieža kontemplācijas

Tāds nu ir tas ziemeļu pavasaris, tu, cilvēks, gaidi viņu, gaidi, jau augusta beigās sāc gaidīt, pārciet oktobra lietavas, novembrī izdomā visādus patriotiskos svecīšspraužamos vakarus, kad dzert karstvīnu ar draugiem, lai vieglāk gaidīt, trīs nedēļas pirms Ziemsvētkiem sāc svinēt korporatīvās burzmas, lai dienas nav jāskaita, pusjanvāri lāpies šī paša iemsla dēļ, bet aiz loga joprojām tikai tumsa, sals un melns, slapjš izmisums kā pašas Nāves pakaļas caurums, tu ciet un ilgojies, ciet un ilgojies, zaudē ticību nodzīvot tik ilgi, un tad - jā! - beidzot ir, sniegs nokusis, pirmais krokuss, pirmais taurenis, un tad dažās nedēļās hops-hops, viss saplaucis, saziedējis, saputnojis, naktis gaišas, smaržas, dziesmas, gaviles, kas nez tur vēl, katrs mirklis jāizbauda, jo tūlīt viss atkal būs cauri, bet tev vairs nav ne spēka, ne varēšanas, ne morālu tiesību, klepodams ārā pēdējo plaušu, tupi pie virpas un zini, ka tūlīt, tūlīt, tavs Sīzifa akmens jau ripos atkal lejā no kalna...