Kurvjzieža kontemplācijas

krii

3.3.12 17:13

Padarītā darba apziņas atslābums padzinis miljons nepadarīto darbu trauksmi. Sēžu ar vīna glāzi uz palodzes (puse dibena šļūk nost, tas neērti), baudu auksti mitro marta gaisu.
Vājprātīgi gribas atkal kādu ceļojumu.
Šausmīgi baidos par Irānu. Tā ir laikam vienīgā valsts, kuru tik stipri mīlu, vēl neapciemojusi.

• 6 raksta
• ir doma

• helvetica

  3.3.12 19:02

  

  savā pirmajā zviedrijas izklupienā 1996. gadā dzīvoju vietējā irāņu ģimenē, kas no sākuma bēgļu izolatorā nodzīvojuši gadus 4 un pēc tam tikuši laukā, tēvs inženieris un tā. bija baigi jocīgi tajā zviedrijas kontekstā uzturēties vietā un komunicēt ar cilvēkiem, kam pie sienām bildes, kur viņi paši (sievietes) melnos paltrakos, uz palmu, džipu un kamieļu fona, viena no meitām vēl nebija pieņēmusi kristietību gan..

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • krii

    3.3.12 21:33

    

    Es pirms gadiem desmit mācījos persiešu valodu (farsi). Mūsu grupas skolotājs bija puisis no Irānas, kurš tobrīd studēja Rīgā medicīnu un bija precējies ar latvieti. Tolaik arī sāku jūsmot par irāņu filmām. Vispār tad kaut kā aizsākās mana neremdināmā mīla pret Tuvajiem Austrumiem, un Irāna joprojām ir mana sapņu zeme. Nemitīgi sev pārmetu, ka neesmu vēl tur bijusi un ceru to pagūt pirms kodolkara.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais