Kurvjzieža kontemplācijas

Vēl viens pierādījums tam, ka man nav zemkopja gēna, ir absolūtā netīksme pret miltu izstrādājumiem. Šķiet, galvenais pretarguments dzīvošanai Itālijā manā gadījumā būtu pastas. Un, nē, tā nav padomju bērnības ēdnīcmakaronu trauma. Esmu pieaugušā vecumā ēdusi visvisādas, gan smalkā Milānas restorānā, gan Sicīlijas zemnieku trattorinā, gan centīgu jaunekļu pašrocīgi mājās darinātas pēc vecmāmuļu receptēm. Aizdarītas ar pesto, ar zobenzivs gabaliņiem, ar Boloņas mērci, ar Parmas sieru, ar ko tik ne. Ēst var. Bez nepatikas, bez piespiešanās, bez baudas. Makaroni ir un paliek makaroni, vēders piebāzts, glikozes līmenis atjaunots, dzīvo tālāk un turpini sapņot par Īstu Ēdienu.
To pašu varu teikt par pelmeņiem un hinkaļiem. Un, ja es kādam gruzīnam atzīšos, ko patiesībā domāju par hačapuri, kad neesmu uz bada nāves sliekšņa, mani pienaglos ar kinžalu pie dukanes durvīm.
Bet tas vēl nav sliktākais.
Necienājiet mani ar smilšu mīklas cepumiem, es nespēju tos atšķirt no zāģu skaidām. Vai nu garšas kārpiņu pietrūkst, vai smadzenēs attiecīgais centrs bloķēts. Ja gribat, lai man ir priecīgi Ziemassvētki, atdāviniet piparkūkas kādam pateicīgākam cilvēkam vai apēdiet paši. Un, Dieve dos, es nekad nepiedzīvošu tādu badu, lai spētu apēst sklandurausi. Bērzu tāsis un zābaku pazoles varbūt, bet tās Kurzemes šausmas nekad!
Un tad nav brīnums, ka pat elementārāka pankūku mīkla man nesanāk, ai nu izjūk, vai sacietē vai kādas nu tur vēl neražas.
No gaļas, dārzeņiem vai zivīm es vienmēr spēšu pagatavot kaut ko vismaz pieklājīgu. Iedvesmas brīdī var gadīties - pat visai labu.
Iedodiet man miltus - un rezultāts arī jums garšos pēc zāģu skaidām. Pat tad, ja esat zvērināti pankūkmīļi-cepumnieki.