Kurvjzieža kontemplācijas

Heisā, hopsā, lakstaugs iepirkts, mati apgriezti, tagad tik jāsameklē veselas zeķbikses un jānokrāso acis, lai pēc pusotras stundas godam varētu liecināt kāzās.
Jāatzīst, ka man ļoti patīk savu vienaudžu kāzas - kam nu tās ir pirmās, kam trešās, bet visas ir gaumīgi pieticīgas: jaunlauātie, liecinieki un vēl kāds viens vai divi ļautiņi nodara oficiālo lietu, nofotografējas, iedzer šampanieti, pasaka dažus labi domātus vārdus un izklīst, neko nesaplēsuši un praktiski skaidrā. Nekādu kožamo ābolu, nekādu bradājamo šķīvju, nekādu šņukstošu mammuču, parādi diriģējošu papuču, nekādas bučoties lienošas tantes, pie rosolbļodas aizmigušu onkuļu un no siena čupām tikko izlīdušu pohainu brālēnu, kas neizbēgami figurē divdesmitgadnieku kāzās, nu tajās ar baltajām zefīru kleitām, ķiķinošu fliterotu draudzeņu bariņiem, milzīgām tortēm un vispār visu, kas sarīkots it kā draugiem un radiem par prieku.