Ak, jā - paldies visiem, kas juta līdzi. Šarlote pārradās mājās jau pēc triju diennakšu vazāšanās, netīra kā asfalts, izrija četras porcijas barības, uzdzēra ūdeni, 15 minūtes pagulēja uz sāniem, atraugājās un prasīja vēl ēst. Citādi izskatījās ar dzīvi gana apmierināta. Tobrīd viņa vēl nezināja, ka ir izpelnījusies mājas arestu līdz mūža galam.
Kaimiņi joprojām čakarējas ar internetu. Jūtos slikti. Cibot un rakstīt intīmas vēstules publiska vieta ir apmēram tas pats, kas kniebties motelī.
Kaimiņi joprojām čakarējas ar internetu. Jūtos slikti. Cibot un rakstīt intīmas vēstules publiska vieta ir apmēram tas pats, kas kniebties motelī.
bet labi, ka pārnāca.
Atcerējos kādu citu kaķi. Pastāstīšu, ja drīkst.
Mums kādreiz sensenos laikos bija ruds kaķis-jūrnieks, kas caurām dienām klīda pa plašo pasauli, reizi pāris dienās vai retāk atklīda mājās, aprija kādu kilogramu zivis, pagulēja uz siltā piebūves jumtiņa un aizkuģoja atkal pa rajonu. Tas bija kaķis zivjēdājs, viņš varēja apēst šausmīgi daudz. Īpaši kaķim no tirgus tika stiepti maisi ar zivīm. Un viņš maisiem vien tās apēda.
Vispār es zinu gan, ka zivis kaķiem dot nav labi, bet tas bija īpašs kaķis.
Viens tāds līdzīgs, tikai ne tik vareni liels un iespaidīgs kā mans seno laiku kaķis nāk ciemos pie manas Rozas un regulāri apčurā man durvju priekšu. Visa māja smird. Šodien atkal bija atnācis, ielavījies manā mājā, izēdis Rozas brokastis, apmīzis manas durvju slieksni un aizgājis.
Tā ja. Par kaķu lietām. Par tām taču var bezgalīgi runāt.