| Tā kā plānoju tuvākajā laikā palielināt aktivitāti darba meklējumos, cenšos sākt aktīvāk domāt arī par komunikāciju sociālajos medijos. Komunicēt kā man patīk, bet laiku pa laikam parādīt arī kādu savu darbu, ar ko lepojos. Šodien gribēju dalīties ar rakstu, kas, šķita, varētu labi aiziet, jo biju tajā īsi intervējusi vienu sabiedrībā visnotaļ mīlētu cilvēku.
Tad es izlasīju rakstu. 🤦
Vispirms gribēju cilvēkam, kas publicē tekstus, jautāt, kurš idiots samainīja vietām raksta daļas. Biju uzrakstījusi tik dzīvu tēlojumu raksta sākumā, bet te lasu un tas ir tikai zem trešā apakšvirsraksta. Tad paskatījos savos Google dokumentos un secināju, ka tas idiots esmu es pati.
🤦 🤦 🤦
Un ka īsti nevaru ar to rakstu dalīties, jo ar to galīgi nelepojos - tas sanācis tāds plakans un nedzīvs, bez dvēseles vai stāsta, kuram lasītāju izvestu cauri. Vienvārdsakot, uzkonstruēts, jo tādi man pēdējā laikā (iespējams, vienmēr?) sanāk teksti, kuros jādomā par SEO, klienta vēlmēm, auditoriju un visām citām figņām, kamēr mani steidzina projvads un bailes no nenopelnītas iztikas.
Palika baigi bēdīgi. Man bija tik labs materiāls, pat relatīvi pozitīvas jūtas pret tēmu, lieliski kontakti, kurus palīdzēja iegūt paziņa, un beigās sanāca čušš.
Tagad skatos Clue, kad to rakstu cepināju. Nebrīnos, ka nekas labs nesanāca. Tas bija mēnesis, kad sāku lietot KOK, jo veseli trīs ārsti teica, ka tas ir vienīgais veids, kā samazināt asiņošanas apjomu, dabūt atpakaļ normālus dzelzs un feritīna līmeņus, novērst garastāvokļa svārstības utt... OK, sāku dzert KOK.
To jāsāk dzert ar pirmo mēnešreižu dienu. Es biju sacerējusies, ka šoreiz būs vieglākas mēnešreizes, bet nebija. Tās bija smagākas, sāpīgākas, pēc tām es saslimu un tad man bija reāli sāpīga nepatīkama ovulācijas nedēļa. Visu šo laiku simptomi, kurus ārsti solīja salabot ar KOK, vienkārši turpinājās. Lieki piebilst, ka lielu daļu manu balto apeņu var izmest.
Nu, un tādā sāpju, spēku izsīkuma un vispārējā kartupeļa stāvoklī es rakstīju rakstu, ar ko biju cerējusi lepoties. Un nelepojos. Un tagad es meklēju darbu, kurā man vairs nebūtu jāraksta, jo mums ar rakstīšanu, šķiet, viss ir cauri. "Vienīgā" problēma - es īsti neko citu neesmu darījusi. Negribētos savā vecumā arī visu sākt pavisam no jauna kā baristai vietējā kafejnīcā.
Un tieši tāpat kā es nezināju un turpinu nezināt, ka/kā uzrakstīšu katru nākamo rakstu, es nezinu kā izkulšos no visa šī sviesta. |